Jā, par ko gan citu tagad, pavasarī?! Aizvadīta arī daļa pavasara svētku, Neatkarības atjaunošanas gadadienu ieskaitot. Ar to gan prātā nāk tādas kā rudenīgas asociācijas: varam pētīt un vētīt, cik patiesuma bijis valstsvīru svētku uzrunās, cik godīguma – bijušo valsts vadītāju un valdītāju pēdējo 25 gadu vēsturiskajās atmiņās. Par to, ko rakstām un ko – paturam prātā. Un – kādu motīvu vadīti, darām to nevis citu…

Dzirdot vārdus un redzot darbus, ik pa brīdim rodas sajūta, ka dzīvojam vairākās paralēlajās realitātēs – sabiedrība domā un vēlas vienu – partijas – ko citu. Tikmēr, ignorējot vairāku sabiedrisko organizāciju aicinājumus nesteigties ar kārtējām neizsvērtajām reformām, Saeima gatava bīdīt jaunus likumprojektus par to, kā mums savā zemē dzīvot, ko domāt, kādu morāli un ētiku piekopt pašiem, kādu – mācīt saviem bērniem.

Te jādomā par to, par ko pārāk bieži nerunājam – ka par laimīgas Latvijas (un arī tautas) galveno kritēriju izvēloties labklājību (lielas algas, laba māja, jauns auto, utt.), nerunājam par harmonisku personību, par izglītotu sabiedrību. Tāpēc nav jābrīnās, ka jaunie, kas dodas smagos darbos uz ārzemēm, paši labprātīgi izrauj vai traumē latviskās saknes, un dara to galvenokārt… naudas un mantas dēļ. Daudz mazāk ir to, kas seko iekšējam aicinājumam – sevis apliecināšanai, darbam vispārības, sabiedrības, cilvēces labā. Varbūt vienīgi atsevišķi dīvaiņi, kā nereti sabiedrībā dēvē aktīvos, “donkihoti”, kas norāda uz kļūdām, uz tīšu vilcināšanos to labošanā, taču arī viņi tiek atbīdīti malā…

Šādos brīžos apmierināta un atvieglota jūtas tā sabiedrības daļa, kam šīs aktivitātes traucējušas šiverēt, kas sakās neticam nevienam un nekam (Vienīgi – paši sev! Paštaisniem, visgudriem, pusmācītiem…)

Ko darīt, lai atgrieztos “vienotā realitātē”, dzīvē “šeit un tagad”? Tā īsti nemaz nezinu, ir tikai atsevišķas nojausmas. Var, piemēram… stādīt sīpolus! Tieši šodien, Jetes dienā stādīti, tie padodoties īpaši raženi. Un pēc tam, rīt, parīt, citudien un citugad – nepalaist garām īsto brīdi, kad savā bērnā jāsēj patriotisms, kad jāravē negodīguma nezāles, jākopj ģimene, dzimta un valsts.