Reizēm pārņem sajūta, ka mēs nesaprotam pasauli un pasaule nesaprot mūs. Un izrādās, ka ir gluži vienalga – tas notiek Briselē vai Rīgā, Ministru kabinetā vai draugu lokā, Parlamentā vai ģimenē. Es nesaprotu, un mani nesaprot…

Un tad – gluži kā pasaku spožais dālderis! – manās rokās nejauši nonāk mākslinieka Māra Subača pārdomas par savām personiskajām atklāsmēm. Tā sacīt, personiskās atklāsmes – publiskai lietošanai. ”Pasaule nav nepabeigta, bet ir nesaprasta,” viņš saka, un es pēkšņi sajūtos priecīgi atvieglota, ka ir tieši tā! Šajā haotiskajā laikā, kad katrs pilnā balsī izkliedz savu ”vienīgo Patiesību”, kad katrs cīnās par to ar nagiem un zobiem, viens Mākslinieks, izrādās, mierīgi apcer… mūsu prāta ierobežotību. Parāda spoguli, kurā varam redzēt, ko mēs ar šo savu prātu darām (Protams, – ja pietiek drosmes tajā ielūkoties!)

”..Ekonomikai un dabai ir sava psiholoģija, bet tā nav cilvēka psiholoģija. Ja vienkāršu domāšanu projicē uz sarežģītu dabas uzbūvi, vienmēr pastāv labais Dievs, kas sēž kaut kur tālu prom, vai arī Sātans, kas valda šeit. Bet patiesībā pastāv kaut kāda Dieva gudrība, kas visu izskaidro. Ja saprot, ka arī pār to, kas nav labs, spīd Dieva gaisma, pasaule šķiet smuka…Bet princips – gaisma spīd pār visu – vairāk izskaidro pasauli…”

Ja mūsos būtu lielāka iecietība pret to, ko šodien nesaprotam, ja mēs skaļas protestēšanas vietā spētu sabremzēties – ar domu, ka varbūt to sapratīsim rīt, parīt vai pēc desmit gadiem… (Starp citu: ja kaut ko nesapratīsim nekad,- vai tāpēc pasaule aizies bojā?!) Ja spētu pieņemt to, ka pasaule tā iekārtota, ka tajā ir gan māksla, gan miskastes, un arī draza, kas reizēm spēj ne pa jokam kaitināt, savulaik radusies no kaut kā skaista… Ja gudrie neklusētu, kad muļķi skaļi kliedz… Jā, ir taisnība Mārim Subačam: ”Cilvēki, kas visu laiku kritizē, kaut ko līdz galam bieži nesaprot.”

Dienas kļūst aizvien garākas un gaismas – aizvien vairāk. Pat zvirbuļi (cik nu viņiem tās saprašanas…) sākuši rosīties pavasarīgāk, debesu zilums kļūst aizvien dzidrāks… Vai nav pēdējais laiks arī mums, cilvēkiem, tikt galā ar savām ”iekšējām drazām”, sakārtot savus ”prāta skapīšus” un ”prioritāšu plauktiņus” un pievērsties Gaismai? Tikai tā šo pasauli varam padarīt saprotamāku!