Valdības ir mainījušās, tomēr lauksaimniekiem iedibinātas tradīcijas un vērtības  paliek. Jau 27. reizi izsludināta pieteikšanas prestižajam konkursam «Sējējs», kura laikā tiek apmeklētas un vērtētas pašas labākās lauku saimniecības. Esmu vērojusi komisiju darbu gandrīz visu šo 27 gadu garumā. Sākotnēji nomināciju bija mazāk, bet komisijai aizvien tomēr bija visai grūti izvērtēt saimniecības, kaut arī vērtētajiem katrā nominācijā bija izstrādāti strikti kritēriji un katram kritērijam pienācās noteikts punktu skaits. Ar laiku nomināciju skaits, kurā pasniedza galvenās balvas (šobrīd – «Sējēja» statueti un naudas balvu) palielinājās. Piemēram, sāka vērtēt ģimeni lauku sētā. Un nu jau atkal jāteic, ka saimniecības ir tik dažādas, tik darbīgas, sakoptas un savstarpēji grūti salīdzināmas, ka gribas uzvarētāja titulu un balvu piešķirt visiem, kuri ir izvirzīti. Vērojot komisiju darbu vērtēšanas brīdī, protams, visa līdzi jušana mūsu novadu zemkopjiem, bet ir bijuši gadījumi, kad vienā nominācijā izvirzīti divi mūsējie. Tad nu – kod, kurā pirkstā gribi…
Un kad vērtēšanas kaislības rimušas, katru gadu rudens pusē lauksaimnieki konkursa noslēguma pasākumā godina uzvarētājus (kaut gan nereti nākošais labākais atšķiras tikai par nieka puspunktu), rīko skaistu koncertu un balli.

Vēl jau nav zināms, kādus pārsteigumus varētu nest «Covid-19», kā situācijai būs jāpielāgojas konkursa organizētājiem un dalībniekiem, tomēr pats galvenais, ka šāds konkurss tomēr notiek!

Šajā stāstā ir arī kāda skumjāka nots. Neesmu pēdējos gados apzinājusi visas šajos 27 gados «Sējēja» balvas laureātu saimniecības, bet, daudz neprātojot, mūsu novados jau zinu divas, kuras ir likvidējušās, un viena savu ražošanu pakāpeniski samazina, jo jaunajai paaudzei negribas tik smagi un daudz strādāt, kā strādājuši viņu vecāki. Visas trīs saimniecības bija izcilas, ar ļoti labiem ražīguma rādītājiem, brīnišķīgiem, strādīgiem saimniekiem, bet – nelielas. Un te nu beidzot būtu laiks domāt par to, kādas saimniecības un kādi tad Latvijas lauki nākotnē būs, kāda būs mūsu lauksaimniecības politika? Jāatzīst, ka skaidrības nav bijis visu šo 27 gadu garumā. Arī lielsaimniecības, kas apstrādā tūkstoti un vairāk hektāru, tā kā īsti neesot piemērotas Latvijai, tās sagandējot dabu. Taču arī lielsaimnieki ir mērķtiecīgi un smagi strādājuši, ieguldījuši darbu, līdzekļus, faktiski visu savu dzīvi… Varbūt tomēr būtu pēdējais laiks noteikt stratēģiju, izvirzīt mērķus valsts mērogā, ņemot vērā mūsu vajadzības, resursus, dabas aizsardzību un pašreizējo saimniecību situāciju?…

Un, lai arī pārdomas krājas, vēl līdz 17. jūlijam iespējams izvirzīt pretendentus 2020. gada konkursam. Sešās nominācijās izvirzīt konkursa dalībniekus aicinātas arī pašvaldības. Interesanti, ja papētītu, cik tad pašvaldības savos pagastos zina savus labākos saimniekus un cik konkursa dalībniekus pašvaldības būs pieteikušas? Pirms gada vai diviem reiz jautāju kādas pagasta pārvaldes vadītājam ceļu uz kāda konkursa «Sējējs» dalībnieka lauku sētu. Viņš to nevarēja man pateikt un tādus saimniekus savā pagastā nemaz nezināja. Un kā gan varētu zināt, ja pārvaldībā divu pagastu teritorijas?

Administratīvi teritoriālās reformas likums ir izsludināts. Vai pēc tās cilvēks laukos būs pamanāmāks?