Ceturtdienas vakara sarunas šoreiz saskrēja tādas pārdomu vērtas – vairāk no laukiem un vairāk par skarbo ikdienu. Zvanīja par bērniem Jaunpļavās, ko pašvaldības atsakās vest uz skolu, par pastnieci Praviņās, kas avīzes nes vēlā pēcpusdienā, un par skolas bērniem, kuri, autobusu gaidot, vēl pirms saules gaismas nīkst ceļmalās. Visus šos zvanītājus vienoja viens redakcijai uzdotais jautājums – vai tāpēc, ka dzīvojam tālos laukos, pret mums ir šāda attieksme? Un vai vispār kādam tie lauki vajadzīgi?
Atbildes uz šiem jautājumiem vēl neesam sameklējuši, taču pārdomas, jo īpaši par to, vai laucinieks kādam vajadzīgs, rosināja gan. Protams, minētajās situācijās varētu meklēt tā saukto cilvēcisko faktoru – kāds kaut ko neizdarīja, kāds nenolēma, kāds neaizbrauca. Un nepadomāja, ka viņa neizdarības pēc kāds cits nonācis cietēja lomā. Par bērniem ceļmalā – cits stāsts. Tiesa, vēl skumjāks. Aizslēgto skolu skaits aug, autobusu gaidītāju skaits arī un to, kuri pazūd no kopējā skolēnu skaita, tāpat. Kāpēc tā notiek un kur paliek bērni, kas līdz "Eiropas līmeņa" skolai nenonāk, valsts sola visu septembri skaidrot. Vai aiz skaitļiem sekos darbība un vai kāds meklēs cēloņus un kopsakarības? Par to, ka tieši slēgto skolu dēļ lauki draud palikt tukši, nu drosmīgi atzinuši Rēzeknes novada izglītības darbinieki, sparīgi iebilstot Izglītības un zinātnes ministrijas bīdītajam "nauda seko skolēnam" projektam. Nav šaubu, ka latgaliešiem situācija sūrāka, tāpēc par saviem – Latgales – laukiem jācīnās vairāk, bet varbūt laiks par to domāt arī mums?… Patiesībā jau domā – politiskās partijas savās kampaņu runās lauku piepildīšanu un lauku ļaužu nodarbināšanu min kā vienu no svarīgākajiem uzdevumiem, tikai netiek pateikts svarīgākais – kā tas notiks? Kā tas vispār iespējams, ja daudziem lauku iedzīvotājiem tur, laukos, nekā cita jau vairs nav, kā plikā dzīves vieta?… Kādas partijas pārstāves ieteikums nu palaists tautās gluži kā anekdote, jo viņas ieteikums – pensionāriem laukos noderētu ārzemēs iecienītās interneta kafejnīcas – laika pavadīšanai. Jā, laikam jau politiķi talkā nenāks, pašiem vien būs jāapzinās patieso vērtību mēs. Lauki – tautas stipro sakņu un nākotnes dzīves vieta, vai tomēr – rezervāts?…