Mums aizvien ir jābūt modriem. Šķiet, nav pagājuši pat trīs gadi, kopš sabiedrības spiediena ietekmē tika noraidīti Zemkopības ministrijā mežrūpnieku spiediena rezultātā tapušie normatīvo aktu grozījumi, kas paredzēja samazināt koku, kurus drīkst cirst, vidējo diametru. Turklāt šajos grozījumos bija paredzēts izsniegt atļaujas kailcirtēm piejūras mežos!…Un nu atkal Zemkopības ministrija  rosina jaunas izmaiņas, kurās gan vairs netiek runāts par kailcirtēm piejūrā, toties ir paredzēts gan koku ciršanas atļautā vidējā diametra samazinājums, gan arī plānota jaunāku koku ciršana,

Argumenti šādām izmaiņām tiek minēti visdažādākie, sākot ar to, ka grozījumi attiecināmi tikai uz privātajiem mežiem, ka jauniestādītie meži būšot kvalitatīvāki, augšot griezdamies un vairāk piesaistīšot ogļskābo gāzi un tādējādi mūs vairāk apgādāšot ar skābekli utt., utjpr. Savukārt vairumu no šiem argumentiem noraida vides pētnieki un arī ar mežu nociršanā neieinteresētais iedzīvotāju vairākums.

Sekojot līdzi šai diskusijai, pamanāms, ka samērā lielu meža platību  īpašniekiem ir visai grūti saprast to, kas notiek mežā, īpaši, ja viņš, piemēram, ir jurists vai citas profesijas pārstāvis un viņam trūkst mežsaimnieka, biologa, ekologa izglītības, izglītības, kas liek vērtēt procesus dabā kopumā. Izskatās, ka daļai normatīvo aktu izmaiņu rosinātāju patiešām ir grūti izprast procesus, kas notiek mežā, jo mežs tiek pielīdzināts tīrumam, kur ik pavasari iesēj un rudenī novāc. (Bet arī lauksaimniecībā, lai iegūtu labu ražu, lai saņemtu atbalsta maksājumu, ir jābūt profesionālim, ir jābūt atbilstošai izglītībai). Iespējams, pie vainas nav tikai izpratnes trūkums, bet arī aizvien lielākas peļņas kāre? Nu kā viens cilvēks var neredzēt to, kas patiesībā notiek mūsu mežos?!

Tepat, braucot no Milzkalnes uz Cērksti, mežu kā bagātas ekosistēmas paraugu, tādu, kā esam paraduši redzēt šeit, Latvijā, jau tikpat kā vairs nav. Ir izcirtumi, mazas jaunaudzītes, ir harvesteru izdangātas dūkstis. Tas tāpēc, ka mežs neaug ātri. Pabraucot pa jaunuzbūvētajiem ceļiem mežā, redzam harvesteru noskūtos kalnus un ielejas. Braucot pa Milzkalne -Apšuciema ceļu pirms pāris gadiem, biju lieciniece, kā maija beigās, kad ligzdo lielāka daļa putnu, mežistrāde ritēja pilnā sparā. Varēja tikai ar skumjām secināt, ka milzumdaudz putnu tovakar zaudēja savas ligzdas un mazuļus. Pabraucu, pa šo meža ceļu uz mežistradatāju pusi, apdomājos un pie brīdinošā uzraksta bezspēka dusmās griezu mašīnu atpakaļ…  Agrāk Milzkalnes ciema iedzīvotāji vakaros mežā dzirdēja pūces saucienus. Nu jau vairākus gadus pūce nav dzirdēta. Tika solīts, ka pie ciematiem mežus necirtīs. Bet Milzkalnē  aiz dīķa nocirta lielu cirsmu, togad knapi nosargājam kokus Milzkalnes arheoloģiskā pieminekļa – Baznīckalna tuvumā. Bet pēc gada vai diviem tuvu ciematam, kur bija iedzīvotāju iecienīta pastaigu vieta, arī sēņu vieta, ziemā cirsma tomēr uzradās. Jau toreiz bija zināms, ka caur mežu pārcels elektrolīniju, kas prasīs atkal kādas konkrētas platības izciršanu. Kāpēc tad turpat blakus vajadzēja iepriekšējā gadā cirst?  Nu starp cirsmu un elektrolīniju palika šaura neizcirsta koku audze, kas neizcieta pagājušās vasaras vētru, un nu mežs ir palicis spurgalains kā vecāsmātes seģene. Un tas ir stāsts par vienu konkrētu vietu, bet, vai tad braucot pa Vidzemes šoseju, redzam ko citu? Braucot uz Gulbeni, uz Valku, caur Vāni uz Kuldīgu – tas pats…. Viena cirsma seko otrai.  Patiešām ir iespaids, ka vairs nav, ko cirst, bet gribas vēl, un vēl, un vēl… Un tāpēc jāsamazina izcērtamo koku diametrs. Iespējams, tā ir stipri vienkāršota atziņa, bet neko citu domāt par šo nevaru. Par to, kāda izskatīsies Latvijas ainava, vai mazbērniem būs ko parādīt kārtīgu lielu egli, priedi vai bērzu, vai Latvijā būs putni, kas savas ligzdas taisa dobumos, vai saglabās vēl citas dzīvotnes augiem un dzīvai radībai, šķiet, par to domāts netiek. Izskatās, ka notiek ātras peļņas gūšana un – tūlīt un tagad,  uz nākamo paaudžu rēķina!

Jāatzīst, ka tik daudz cirsmu vienu aiz otras, braukājot pa Latvijas ceļiem, nekad savā mūžā neesmu redzējusi. Un ne jau man vienai ir tādas mulsinošas  pārdomas un sajūtas, līdzīgi domā un līdzīgi stāsti un pieredze ir daudziem maniem draugiem, kaimiņiem, paziņām. Citi tikai noplāta rokas un saka, ka valdība izlēmusi un tur jau neko nevarot darīt.  Domāju, ka var gan! Vienreiz  jau izdevās nosargāt. Tas jādara atkal.

Tāpēc arī Latvijas inteliģence ir vērsusies ar vēstuli pie Valsts prezidenta Egila Levita, Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces un Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa  ar aicinājumu pasaudzēt Latvijas mežus un grozījumus normatīvajos aktos nepieņemt. Vēstuli parakstījušas daudzas sabiedrībā pazīstamas personības: Inese Zandere,  Ieva Akurātere, Ēriks Ešenvalds, Māris Sirmais, Sigvards Kļava, Dainis Īvāns, Elita Mīlgrāve, Guna Zariņa, Pēteris Apinis, Pēteris Vasks, Vestards  Šimkus, Elīna Šimkus un vēl citi.  Lai liegtu kādu laiku kailcirtes, ir savāktas vairāk nekā 10 000 parakstu. Vēl joprojām mēs katrs varam parakstīties portālā «Mana Balss», lai sekmētu meža, ainavas  un dabas vērtību saglabāšanu saviem bērniem un mazbērniem.