Par lasītājiem un rakstītājiem
Par lasītājiem un rakstītājiem man ir atsevišķas melnbaltas atz(m)iņas… Vispirms – par lasītājiem…
Kāds gandrīz regulāri iztukšo manu pastkastīti – šogad tas parasti notiek piektdienās, kad «Neatkarīgajās Tukuma Ziņās» ir jaunā TV programma… Varbūt, tam tā jābūt: kādam nav tik daudz naudas, lai nopirktu avīzīti ar programmu, man, savukārt, ir visai maz brīva laika, lai bezmērķīgi blenztu zilajā ekrānā. Tā tas izlīdzinās.
Ir izauguši lieli tie bērni, kuri kādreiz grāmatnīcā, kurā strādāju, čiepa uzlīmītes no bērnu grāmatiņām – tagad, dažu labu no toreizējām meitenītēm redzot strādājam tirdzniecības jomā, gribas pasmaidīt: varbūt tādā veidā dzīve turpina mūs mācīt?
Pirms daudziem gadiem, kad klajā nāca grāmatiņa «Mana vēlā mīla», tiekoties ar lasītājiem, mēģināju to ieteikt kādai nepazīstamai un visai steidzīgai kundzei. Viņa reaģēja tā, it kā es censtos viņai iesmērēt kaut kāda neejošu štruntu: “Mani neinteresē visādas attiecību problēmas un stāstiņi par nelaimīgām mīlestībām!” Iebilst nepaspēju, – es jau sacīju, ka viņa bija ļoti garāmskrejoša… Nupat nesen, sastapusi mani uz ielas, šī pati kundze atvainojās par savu toreizējo attieksmi. Nācās atzīt, ka viņu nepazīstu un notikumu atceros tikai tāpēc, ka viņa to nupat atgādināja. Viņa pretī, vēloties zināt, vai tā grāmatiņa vēl kaut kur dabūjama. Pieņēmu kundzes atvainošanos, un grāmatas sakarā ieteicu doties uz Tukuma bibliotēku…
Šodien Tukuma Literātu apvienība piedalījās kādas ļoti vērtīgas un vienlaikus ļoti mīļas dāvanas saņemšanā: TLA biedrs un dzejnieks Elmārs Augusts Rumba pirms aiziešanas Aizsaulē, kārtodams savu personisko bibliotēku, lielu daļu savu grāmatu novēlējis apvienībai. Ikvienu grāmatu un piezīmju bloknotu, pirms ielikt to kastē pie citām, uz mirkli gribējās paturēt rokās, tad – lēni pārlapojot lapu pa lapai – lasīt, lasīt, lasīt… Tik ļoti no katras rindiņas pretī staroja Elmāra personība – mīļuma, labestības un sirds gudrības pilna! Un pēkšņi – nebūtisks kļuva laiks, situācija, gads, kurā katrs dzejolis tapis:
Cik spirgti šodien gaisā smaržo sals!
No Iztēles nāk
katram brīnums savs,
un, cik tā gaiša
šūpulī ir dota,
tik gaiša allaž svētkos
prieka balss
un Dieva gaita
gaiši sidrabotā.
Nevar zināt, vai tā bija Elmāra iztēles balss, kas mūs katru tobrīd ievibrēja, iedvesmoja jaunām iecerēm – saistītām ar lasīšanu un rakstīšanu, lasīšanu vai rakstīšanu…
Nupat citētās, pirms 15 gadiem rakstītās Elmāra dzejas rindas pēkšņi atdzīvojās – ar spirgto ziemas gaisu, ar atziņām par iztēles lomu gan radīšanas, gan lasīšanas procesā. Varu tikai novēlēt: lai izdodas to visu izdzīvot! Visādā ziņā – ar grāmatu rokās pavadīts laiks nekad nav zemē nomests! Un nav arī dzirdēts, ka kāds no rakstītājiem būtu sūrojies, ka pie datora (vai ar pildspalvu pie papīra lapas) pavadītās neskaitāmās stundas būtu uztveramas kā velti izšķiests laiks: emocijas, domas, darbs un pūles mūs ikvienu bagātina un pilnveido.
