Gluži kā auksta duša, turklāt ziemas laikā pārsteidza kādas lasītājas pārmetumi. Redz, mēs pat publiski esot lepojušies ar to, ka redakcijas kolektīvs, tātad – arī laikraksts atbalsta kultūru, bet realitāte esot gluži pretēja – ne nu atbalstām, nekā! Un tūdaļ sekoja tālāko pārmetumu gūzma: ”Paskatieties, vai katrā avīzē tiek slavināti sportistu panākumi, katrs vissīkākais panākums – vai tas ir bērnu, vai senioru sportā – tiek atzīmēts, drīz jau ikviens lasītājs no galvas pazīs vārdā un vaigā visus, kas sportam tuvumā stāvējuši. Regulāri vārdā tiek nosaukti pat bērnu komandu dalībnieki! Tai pat laikā rakstos par pašdarbnieku pasākumiem un panākumiem – nekā tamlīdzīga, pat reiz, kad korim bija pusgadsimta jubileja, dziedātāji vārdā nosaukti netika!…” Sākotnēji, visu to uzklausot, jutāmies teju vai nepatiesi nomelnoti, arī fiziski saskaitot apjomu, ko veltām dažādu kultūras pasākumu aprakstiem, reportāžām, intervijām, apskatiem un arī reklāmām, iznāca viens pret trīs par sliktu sporta aktivitātēm. Turklāt – kā nu būtu, ja sāktu katru koristu, katru dejotāju uzskaitīt!? Kas notiktu, ja atklātos, ka, piemēram, teju katrā korī ir savs izpalīgu pulciņš vai, kas vēl ļaunāk, ja kādu nozīmīgu kolektīva dalībnieku no mums neatkarīgu iemeslu dēļ vispār nenosauktu?!

Bet, mazliet apdomājoties un vērtējot plašāk, nācās secināt, ka kaut kas īsti nav kārtībā ar mūsu kopējo vērtību mēru… Nu kaut vai tāpēc, ka vispār atļaujamies un mēģinām kultūru un sportu salīdzināt. Turklāt ne tikai sarunu un tradīciju līmenī (tradīcijas pēc uzskatām, ka sportista panākuma balva ir viņa vārda publiskošana, bet kultūras panākums ir vērtība pati par sevi), bet arī vietējās varas attieksmē. Tā jau pirms vairākiem gadiem kādā pašvaldības deputātu diskusijā kā pamatojums tam, ka sportam jāatvēl vairāk līdzekļu nekā kultūrai, tika minēts tikai viens arguments – tas, kas sports ir masveidīgāks un pieejamāks. Un neatradās nevienas balss, kas atgādinātu: ”Mīļie, attopieties, sports arī Āfrikā ir sports, bet kultūra katrai nācijai, katrai tautai (pat kopienai savā ziņā) ir unikāla! Piederību savai valstij un tautai mēs varam veidot vienīgi ar kultūras starpniecību!” Jā, sportam ir ļoti liela nozīme veselas miesas uzturēšanā, arī gara stiprināšanā. (Kaut arī Senās Romas stoiķu teiciens «Veselā miesā vesels gars» ne vienmēr ir patiess…)

Jā, iespējams, taisnība ir tiem rēķinātājiem, kas uzskata, ka ”augstā” māksla, literatūra, mūzika, interesē labi ja 6 līdz 12% populācijas (te gan būtu vieta arī sarunai par izglītību, jo interesē vispirms tas, ko pazīstam), taču jāatceras, ka tieši šī elite un tās radītais uztur nācijas garu un pašapziņu. Tieši tās dēļ un arī, pateicoties tai, mums arī ir sava – Latvijas – valsts.