Mani uzrunāja un vēl joprojām neliek mieru mācītāja un filozofa Jura Rubeņa izteiktā doma par to, ka cilvēks nav vainīgs, ja viņš kaut ko nezina un nesaprot… Toties VAINĪGS esam mēs ikviens, kas NEATTĪSTĀS! Necenšas neko mācīties, nepilnveido sevi, kam svešs ir pasauli virzošais un bezgala interesantais izziņas process.

Apstiprinājumu šim viedoklim guvu, gluži nejauši esot klāt kādā sarunā par jaunākajām latviešu filmām. Sataisījis ”gudru seju”, kāds bilda, ka latviešiem labu filmu sen vairs neesot. Tik vien, kā vecā labā pašmāju klasika: «Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, ko nelīgotāji televīzijā skatās Līgo svētkos. Jā, un tad vēl «Vella kalpi», ko var paskatīties Vecgada vakarā vai Jaungada rītā. Viss pārējais – ”murgu gabali”, ko ”vienkāršais skatītājs” nesaprot… Klausījos un netiku gudra: klātesošie klusē un māj ar galvām, nevēlēdamies būt nepieklājīgi, vai arī… viņiem patīk būt ”vienkāršajiem skatītājiem”, kas neko nesaprot un negrib saprast, kam vienalga, ko ar savu darbu gribējis pateikt režisors, scenārija autors, ko – neapšaubāmi talantīgie aktieri. Un tad ”panesās”: teātros jau esot tas pats! Alvis Hermanis ir pārgudrītis! Bet cilvēks taču filmu skatoties un uz teātri ejot, lai atpūstos, nevis – lai domātu!…

Piekrītot tam, ka domāšana nav viegls process, jutos pārsteigta vienīgi par to, kā viss tika izteikts – publiski, skaļi un pārliecinoši – kā vienīgā patiesība! Kā pārliecība, ka ”visi tā domā”. Nesaprotam, un negribam saprast. Neprotam, un nemēģināsim iemācīties. Nezinām un nemeklēsim grāmatās vai internetā, nejautāsim gudriem cilvēkiem… Jo – ”tādu gudro nemaz nav”! Jo – ”es nevienu tādu nepazīstu”! Jo… tik daudzi nezināšanu neuztver kā personisku trūkumu, kā labu iemeslu mācīties, uzzināt, ieraudzīt un saprast. Ir tik daudz cilvēku, kas ne tikai samierinās ar šādu ”nezinīša” statusu, bet – pat lepojas ar to. Lepojas tik kareivīgi un uzbrūkoši, ka vainīgi sāk justies tie, kas cenšas saprast, izzināt, iemācīties, kam arī savs, iespējams, pamatots, jo pārdomāts viedoklis…

Protams, ne jau nihilisti un ”nezinīši” nosaka pasaules attīstību un procesu virzību, taču viņi ir kā sprunguļi spieķos, kā smiltis zobratos – tieši viņu dēļ sociums vairāk ir inerta masa, nevis apzinīgu un atbildīgu indivīdu kopums. Viņu dēļ progress nāk lēni un smagi – ar citu cilvēku pašaizliedzīgām pūlēm. Nemaz jau nerunājot par to, ko apgalvo ezotērija: dvēsele, kas uz Zemes pavadītajā laikā nav sevi pilnveidojusi, pārbaudījumu un grūtību pilnā Zemes dzīvē atgriezīsies vēl un vēl… Un…Diezin, vai, ar sevi nestrādājot, mēs varēsim Viņsaules dārzos viegli kā tauriņi plīvot – to mums pat Dievs nevar apsolīt!