Tas bija ļoti, ļoti sen. Toreiz dzīvoju laukos, viena pati audzināju savas dvīnītes… Neatceros vairs, kāpēc todien biju saskumusi, gāju, galvu nodūrusi, kājas bezmaz pa zemi vilkdama…

Un tad – pēkšņi! – kāda paziņa, ar velosipēdu garām braukdama, uzsita man uz pleca! Vienkārši tāpat. Viņa atskatījās, uzsmaidīja un… projām bija. Bet to, kas notika ar mani, atceros vēl šodien. Pasmaidīju pretī, un mani pleci pēkšņi iztaisnojās. Kājas vairs nevilkās pa grantēto lauku ceļu. Sajutos kā… dāvanu saņēmusi!
Tāpēc tagad, kad "nevienam nav viegli", gribas ieteikt: dāvināsim! Smaidu. Siltu skatienu vēsā rudens dienā. Sapratni – līdzcilvēkam, kam šobrīd neveicas. Piecas minūtes sava (ne vienmēr – patiešām dārgā…) laika, kad mūs uz ielas aptur sen neredzēts paziņa, vientuļš pensionārs, saskumis kaimiņš, bomzītis, kam "iekšējam siltumam" pietrūcis tieši piecu santīmu. Viņi visi mums dāvina savu klātbūtni, savas domas, savu dzīves pieredzi. Jā, arī ābolus no sava šoruden pārpilnā dārza, jo paša bērni, lūk, dzīvo tālu un strādā ļoti daudz, un viņiem nav laika atbraukt, un āboli – tā vēl nekad mūžā neesot bijis – tagad sapūst uz zemes… Ak, ne jau āboli te galvenie! Galvenais, ka esam parunājušies – par āboliem, bērniem un “vecajiem laikiem".
Ja tā padomā, mēs visi saņemam dāvanas, – no Dieva, dabas un cilvēkiem. Vispirms – ik jaunu dienu, kurā pamostamies. Tad – savu tuvinieku, līdzcilvēku klātbūtni. Draugus. Kļavlapu un bērzu galotņu zeltu. Fantastisku saulrietu.
Tik daudz saņemot, jāmācās, jāprot daudz dot arī pretī. Un neteiksim, ka mums nekā nav, ka "laiki tagad grūti"… Dāvināsim visu, ko darām! Brokastis, ko gatavojam savējiem. Tīri noslaucītu pagalmu. Smaidu un uzmanību – lielveikalā, apkalpojot pircējus, vai pie autobusa stūres – vedot uz skolu vēl samiegojušos bērneļus. Tālruņa zvanu draugam. Zeķītes, šallītes un cimdiņus, ko adām jau Ziemsvētku dāvaniņām. Laiks skrien ātri, un mēs daudz ko palaistu garām pat neievērotu, ja nebūtu iespēju dāvanāt. Un dzīvot būtu daudzkārt grūtāk, ja mēs mācētu tikai ņemt.