Vēlos parunāt par tām darvas pilēm, kas mūsu sadzīvē ik pa laikam parādās gandrīz ikvienā Medus, Prieka vai kāda cita pozitīvisma pārpilnā mucā. Tajā skaitā – arī Pavasara Prieka mucā. Diemžēl. Kā ik gadus…

Plašsaziņas līdzekļi, jau laikus uzsākuši spodrības kampaņu, aicina organizēties čaklu talcinieku grupas, organizatorus mudina sarūpēt ērtus darbarīkus, izstrādāt grafikus, maršrutus un darbu sarakstus talkas dienai – 28. aprīlim. Neatkarīgi no tā, kam šoreiz šī “atdzīvinātā tradīcija” tiks veltīta: zaļai Latvijai, mūsu valsts simtgadei vai jebkam citam – tas lai paliek ikvienas pašvaldības, darbavietas, biedrības vai pagalma aktīvistu ziņā. Svarīgi taču, ka talka notiek!

Mani drīzāk satrauc un/vai skumdina divi citi atbildīgākie periodi – laiks pirms un pēc talkošanas. Vai visiem, kam šajā dienā rokās grābekļi, būs skaidri zināms, kur un kas darāms? Vai tie, kuriem rokās cirvīši un jaudīgi motorzāģi, apzinās savu atbildību, pazīst kokus un apstādījumus, izprot to nozīmi ainavā un cīņā ar putekļiem un izplūdes gāzēm, saprot mūsu “zaļās rotas” nozīmi skābekļa ražošanā? Ja ne – vai būs kāds, kas parāda, pastāsta, izskaidro, kas padarāms pirms desiņu cepšanas? Vai tie, kas talkas organizē, jau sākuši apzināt vietas, kurās veicami visneatliekamākie darbi?

Darbu, kā ik gadus, arī šopavasar noteikti ir gana daudz: ne vienā vien vietā šī patiesībā būs… gada garumā (Dažviet – pat ilgākā laika periodā!) krāto mēslu, atkritumu, gružu un lūžņu savākšana. Dažai labai šmucvietai tik ilgi garām staigāts, ka skatiens jau pieradis to uztvert kā pašsaprotamu – mēs par to pat sašust esam pārstājuši!

Lai nebūtu tā, ka šī sleja nosaucama vien par tukšu salmu kulšanu, atļaušos norādīt uz dažām “aizmirstām” lietām un vietām… Katrai pašvaldībai, kas ir pilsētas, pagastu, visa novada saimnieki, sportistu terminoloģijā izsakoties, vajadzētu “tvert laukumu” – zināt gan to, kur lielākās mēslu kaudzes, gan to, kas ir regulārie piemēslotāji, un man kā vienai no Tukuma „mierīgajiem iedzīvotājiem”, šķiet, nebūtu jānodarbojas ar izpēti: kurš atbildīgs, kurš vainīgs, kurš sakops?.. Un tomēr – ir vietas un lietas, ko attiecīgie atbildīgie dienesti nesaprotamu iemeslu pēc “neredz” un “nesaprot”… Piemēram, publiskās tualetes pie Melnezera – pietiktu, ja bez vilcināšanās un gadiem ilgām atrunām kāds beidzot “civilizētu” to pussabrukušo, satrunējušo būdeļu rindu, kur pat kāju bail iekšā spert. Vai patiešām kādam vēl jāatgādina, ka Melnezers un tā apkārtne ir tukumnieku iecienīta atpūtas vieta?! Un ka šobrīd ir… 21. gadsimts! Laiks, kuru gribam uzskatīt par civilizācijas un kultūras uzplaukuma periodu.

Būtu jauki, ja kāds beidzot pamanītu, cik sabojāts ir bruģītis kāpnēs (it īpaši abos galējos posmos – apakšējā un augšējā), kas no Tukums I stacijas ved uz pilsētas daudzdzīvokļu mājām Kurzemes, Meža, Spartaka un citās ielās. Un vai var cerēt, ka kāds šopavasar apsekos arī pilsētas ielu bruģīti: vairākās vietās daļa ķieģelīšu pēc ziemas sala vairs nav vienā līmenī, un nevajag nemaz daudz, lai “uz līdzenas vietas” pēkšņi attaptos paklupis “uz visām četrām”… Nu, kaut kā tā.

Ne mazāk patīkami būtu redzēt sakoptu visu tuvējo avotiņu apkārtni, kur tukumnieki regulāri iet pēc dzeramā ūdens: aiz garāžām Spartaka ielā, kur viss piemēslots ar tukšām pudelēm, vecām lupatām, skārdenēm. papīriem, utt., pie Melnezera avotiem, kur daudzi nekautrējas pamest nevajadzīgās plastmasas pudeles, saplēstos polietilēna maisiņus u.c. atkritumus. Varbūt beidzot vienreiz sasparojamies un sakopjam šīs mums pašiem tik noderīgās un vajadzīgās vietas?

Vēl viens talku perioda “kritiskais punkts”, kas bojā apkārtnes labskatu un iedzīvotāju nervus, ir reizēm pat nedēļām ilgi neaizvestie talkās savākto atkritumu maisi – negribētos, lai arī šajā pavasarī ap tiem ilgstoši ņemas bezpajumtnieki, vārnas un vējš…

Pavasaris, lai cik negribīgi vai strauji tas nāktu, vienmēr ir prieks! Iedomājieties: milzīga Pavasara Prieka muca! Taču… tās darvas piles, ko šajā mucā atrodam, nav no debesīm nokritušas: tās mēs paši – pa tukšai skārdenei vai pudelei, pa saplēstam maisiņam vai papīra driskai – nosviežam zemē, uz taciņas, krūmmalē, koku paēnā. Visur, kur vēl pirms brīža paši atpūtāmies, pastaigājāmies, veldzējāmies – par pavasari un skaisto dabu priecājoties.