Par cilvēkiem, kas slēgto durvju otrajā pusē

Ir grūti rakstīt par vēl nesenu pagātni un ar to saistītiem notikumiem, un šodienu, ar to domājot notikumus, kas sākās pēc 12. marta valdības paziņojuma un pāris nedēļu laikā mūsu dzīvi sagrieza ar kājām gaisā. Nekas no tā, ko bijām pieraduši darīt, kā bijām ieraduši dzīvot, nav vairs tāds, kāds tas bija, piemēram, 29. februārī vai pat 10. martā. Un ar katru dienu vīrusa dēļ noteikto ierobežojumu, mudinājumi sargāt sevi un citus kļūst arvien biedējošāki, katra ziņa rada lielāku satraukumu, jo neviens no mums nezina, kas būs, kas palīdzēs, ja nebūs darba, algas, veselības…
Tajā pat laikā dzīve neapstājas – likumi netiek apturēti, nodokļi netiek iesaldēti, maksājumi netiek atcelti un arī ēdienreizes arvien vēl paliek dienas kārtībā. Līdz ar to cilvēkam ir jāizdzīvo šajā laikā starp pienākumiem un atbildību, un – iestāžu slēgtajam durvīm. Kāda mūsu «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» lasītāja rosināja parunāt par to, kā šis laiks katru no mums ietekmē – tos, kas arvien atrodas līnijas pirmajās pozīcijās, tas ir policistus, mediķus, pārdevējus, dažādu atbalsta organizāciju cilvēkus, tos kas dara lielāko darbu, bez kuriem mūsu ikdienā būtu daudz sliktāka vai daudziem pat neiespējama, piemēram, ja netiktu sniegta medicīniskā vai citu veidu palīdzība, ja nedalītu zupu, ja brīvprātīgie nevestu uz mājām pārtiku. Tikmēr iestādes, kurās darbinieki saņem garantētu algu, garantētas sociālās garantijas un vēl daudzus citus koplīguma labumus prēmiju un piemaksu veidā, pašas pirmās slēdza durvis kontaktiem ar ārpasauli, lai gan patiesībā tām resursu, kā sevi pasargāt, būtu bijis daudz vairāk nekā, piemēram, ģimenes uzņēmumam, kas ar savu darbu nodrošina ģimenes iztikšanu, maksā nodokļus, bet kuram nu vairs nav naudas, lai dezinficētos, taču uzņēmuma durvis slēgt nevar, jo tad nebūs naudas nekam. Tai pat laikā, izpētot, kādus sociālos spilvenus pašvaldības sola iedzīvotājiem, nekas vairāk par to, kas budžetā jau paredzēts, netiek plānots, pat otrādi – uz skolēnu brīvpusdienu rēķina pat iznāk ietaupīt… Lai gan – klusumā un mierā no iedzīvotājiem strādājot, būtu taču iespēja izdomāt tādu atbalstu, kas tiešām radītu sajūtu, ka katra vajadzības tiks uzklausītas.
Kas savādi – ka durvju slēdzēju pirmajās rindās ir tie, kuriem uzdevums strādāt cilvēku labā, ir likumā ierakstīts. Tādas ir ministrijas, pašvaldības, tādi daudzviet ir arī sociālie dienesti. Šorīt kultūras ministrs Nauris Puntulis Latvijas Radio atzina, ka pirmajā brīdī tiešām vairāk domāts, kā pasargāt ministrijas darbiniekus, tāpēc uzreiz nav pieņemts lēmums par tiem, kas, piemēram, saņem autoratlīdzības… Un vai tā nav katrā jomā, kur ir šīs sociālās garantijas, kur pirmā doma: vispirms domāsim par sevi un, ja paliks laiks, tad arī par citiem. Un kas tad paliek šo durvju otrajā pusē? Ģimenes, kas neziņā par nākotni un, bažījoties, vai abi vecāki nezaudēs darbu, jo tad, piemēram, komunālo maksājumu parādu jūgs būs nepanesams. Veci cilvēki, kas ik dienas to vien klausās, ka tieši viņu vecuma grupas pārstāvjus vīruss ņem pirmos un kam visu laiku tiek skandēts, lai maksājumus kārto internetā. Un ko lai domā pirmajās pozīcijās strādājošie – var taču gadīties, ka tad, kad pienāks viņu kārta prasīt palīdzību, arī viņiem visas durvis būs ciet un atliks paļauties tikai uz ģimenes atbalstu. Tā, lūk, viens vīruss mūs sarindojis labāk un sliktāk nodrošinātajos, tajos, kas var aizslēgt durvis, un tajos, kas to nemaz nevar izdarīt…










