Pa vertikālei krājot
Notikumi stājas viens aiz otra, blīvējas, pārklājas… Šķīst dubļu putras uz ielām un interneta portālu komentāros. Tikko sastingām saspringtās jaunā Amerikas prezidenta gaidās, nu neļauj atslābt ik diena, kas vēsta par notikumiem pēc tām… Varam vērot, kā demokrātiskā pārliecībā viena tautas pēc otras par saviem vadoņiem ievēl līdz prastībai rupju populistu (ASV), uz vienoto Lielkrievijas telpu tiecīgu ekonomistu (Moldāvija) un uz mūžīgu draudzību ar Krieviju cerīgu ģenerāli (Bulgārija)… Viena pēc otras, bez liekas domāšanas un – ar pārliecību! Pasaule mainās…. mainās… Mainās! Kur mūsu – brīvas tautas, neatkarīgas Latvijas valsts vieta tajā?.. ”Tikai aklais neredz, ka Latvija iet bojā!” kādā intervijā teic režisors Viesturs Kairišs, ar vārdiem cieši piespiežot pie zemes…
Un tad nāk pa vertikālei – viena aiz otras. Skaudrais kino stāsts «Melānija» pulcē gan sirmus un zem gadu nastas sagumušus, gan pavisam jaunus ļaudis. Šīs filmas seansu laikā Rīgas kinozālēs aizmirsusies popkornu ēšana un par ņirdzīgi noskaņoti jaunieši filmu noskatās saspringtā klusumā…
Un tad līkloču svecīšu rinda pāri un apkārt ceļam, kas beidzas, lai arī šogad Kārļa Zemgedas Puisītis Meža kapos stāv gaišā sardzē pie reiz kritušo kareivju kapa. Svecīšu liesmiņas Tukuma Brīvības laukumā. Turpat staltu puišu un meiteņu rinda. (Nu un, ka Puisītis videovārtos un ka, jaunas piestātnes vietu savām piemiņas svecītes liesmiņām meklējot, ļaudis aizvien krāšņāku ietērpa ziemas miegā paslēpto strūklaku? Piemiņai, atmiņai, piederībai – tam visam vairāk sirdī, ne smilšaini mālainā vai sniega noklātā zemē vieta…) Tad lāpu gaismā un svinīgi, cauri tumsai brienot, izgaismojas senu kauju un tajās kritušo varoņu piemiņas vietas Smārdē, Jaunpilī, Kandavā. Un laikam tomēr tik ļoti gribas atkal visiem vienotiem būt, ka lāpas iedegas arī Slampē, kur piemiņas vieta pavisam jauna, un Viesatu Birzītē, kur tādas vispār nav… Tad Durbes pils silti mājīgā gaismā iespēja sajust un teju ar roku aptaustīt, cik svarīgi ”pār savu laiku pāraugt pāri”. Pāršķiriet dažas lappuses uz priekšu, izlasiet mūsu gaismas cilvēku – Ivetas Šimkus, Viestura Kairiša, Ingas Ābeles un Gunas Zariņas teikto!
Pasaule mainās, bet radošais gars turpina iedvesmot. ”Lai kādi laiki, pār sevi mums būs pāraugt pāri,” teju Raiņa vārdiem saka aktrise Guna Zariņa. Un līdz ar svecīšu liesmiņām māju logos atstāj cerību un arī ticību. Latvijas nākotnei un, iespējams, arī nākotnes cilvēkiem tajā.
