Ir 1875. gads. Laukumā pie Rīgas pils spoži lāktī liesmas un gaisā paceļas dūmu stabs. Kas notiek? Anarhistu uzbrukums? Nē. Tiek dedzinātas… grāmatas! Jā, grāmatas.

Lai gan vēstures periods, ko mēdzam dēvēt par tumšajiem viduslaikiem, jau sen pagājis, grāmatu sārti turpina liesmot, iznīcinot un pārvēršot pelnos varai kaitīgas idejas. Ko tad šoreiz dedzina? Pret ko vērsts šis barbariskais informatīvais karš? Izrādās – pret aizliegto vārdu “Latvija”! Krievijas impērijas cenzūra beidzot pamanījusi, ka Baumaņu Kārļa gadu iepriekš sastādītajā dziesmu krājumā “Līgo” iekļauta arī dziesma “Dievs, svētī Latviju”, un tas svešajai varai šķiet galīgi nepieņemami.

Taču grāmatu sārts nelīdz. Dziesma izplatās līdzīgi kūlas ugunsgrēkam, un vienlaikus pieņemas spēkā un iegūst konkrētas aprises sapnis par Latviju. Cenzūras formālās prasības tiek apietas ar vienkāršu viltību – aizstājot aizliegtos vārdus ar atļautiem. Latvijas vārdu nomaina Baltija, bet dziesmas īsto nozīmi tas nespēj degradēt. Starp citu, līdzīgi izrīkojas arī tukumnieki 1882. gadā, latviešu biedrību nodēvējot par Tukuma Viesīgo biedrību… Formālā izkārtne nespēj mainīt lietas būtību, un pat cara valdības ierēdņi to saprot, tāpēc laikmeta liecībās viennozīmīgi parādās apzīmējums “latišskoje obščetvo”.

Lai gan idejai par savas valsts nepieciešamību ir daudz pretinieku, kas vēlmi izrauties no impērijas ķetnām sauc par neprātu, kļūst aizvien kuplāks pulks to, kas tautas nākotni redz neatkarīgā valstī. Latviešu gaišākie prāti skaidri saskata impērijas patieso būtību un mērķus. “Krievija grib līdz šim no viņas neatkarīgus tautu ķermeņus iebīdīt vispirms pussuverēnā stāvoklī (..), lai tālāk tad soli pa solim pārvērstu (..) valsti vienkāršā iecirknī jeb provincē,” Latviešu Sociāldemokrātu savienības nelegālajā laikrakstā «Proletariāts» 1903. gada novembrī rakstā «Patvaldību nost, Krieviju nost!» pauž jaunstrāvnieks Miķelis Valters, kurš vēlāk kļūs par pirmo jaunās Latvijas Republikas iekšlietu ministru. Raksta turpinājumā izvēršot savu domu, Valters aicina atdalīt anektētās Krievijas nomales, tostarp Baltijas guberņas, ļaujot tām veidot savas neatkarīgas valstis.

Šīs idejas ātri vien gūst plašu atbalstu gan latviešu inteliģences, gan vienkāršās tautas vidū. “Dievs, svētī Latviju” 1905. gada revolūcijas laikā sāk skanēt pilnīgi atklāti, neslēpjoties no cenzūras un represijām, bet vēl pēc 12 gadiem Kārlis Skalbe raksta: “Lai skalda latviešus kā grib, mēs gribam redzēt viņus kā vienotu tautu. Tauta ir valsts! No šķiru skabargām mums jātop par apvienotu tautu, par valsti.(…) Jo latvietis, lai tas būtu saimnieks vai strādnieks, būs kungs par savu dzīvi un varēs to iekārtot sev pēc prāta tikai brīvajā Latvijā…”

Tiesa, vēl daudzviet cilvēki ir svārstīgi, visai populārs ir sauklis “brīva Latvija brīvā Krievijā”, tomēr politiskie spēki, neraugoties uz daudzajām domstarpībām, jau 1917. gadā gatavi spert izšķirošo soli. Gadu pirms neatkarības proklamēšanas nelegāla latviešu partiju politiska apvienība, saukta par Demokrātisko bloku, nosūta Vācijas valdībai memorandu, kurā pilnīgi skaidri paziņo: “Republikāniska, neitralizēta, nedalīta Latvija, kurai ir brīva noteikšana par savu valsts satversmi, savu teritoriju un savu neitrālu jūras piekrasti un ostām, ir nenoraidāma prasība…”.

Paiet vēl gads, un tad tas notiek. Par spīti naidīgu lielvaru okupācijai, par spīti šķeltniecībai un intrigām pašu vidū, notiek brīnums. Dzimst jauna valsts. Un izdzīvo – pat neraugoties uz to, ka jaunajai varai nav nekādu cerību pastāvēt pret Vācijas un Krievijas militāro spēku, neraugoties uz to, ka pirmā Latvijas armija faktiski ir pāris simti bruņotu vīru, no kuriem daļa – pārgalvīgi avantūristi. Sākas nežēlīgais un asiņainais Neatkarības karš, kura rezultātā divu gadu laikā no nelielā pārgalvju pulciņa izaug spēcīga un labi bruņota armija ar 76 tūkstošiem apmācītu kareivju. Vai gan tas nav brīnums?

Arī visa pārējā neatkarīgās Latvijas vēsture ir ne mazāk brīnumaina. Mierīga dzīve jaunajā, brīvajā valstī ilgst vien divdesmit gadu, un tad atkal seko svešvaru iebrukumi un padomju okupācijas režīms teju pusgadsimta garumā, represijas, izsūtīšanas, citādi domājošo vajāšanas – visīstākais šķiru genocīds, mēģinājums veikt tautas genofonda selekciju, atbilstoši atdzimušās impērijas varnešu interesēm. Arī šis barbarisms ir nolemts neveiksmei, un šodien, svinot savas valsts dzimšanas dienu, mēs redzam liesmojošas sveces, lāpas un sirdis, redzam laimīgus un dejojošus cilvēkus Rīgas ielās kā liecību, ka senais sapnis par Latviju ir radis paliekošu piepildījumu.

Jā, nevar noliegt, vēl aizvien ir ne mazums lietu, kuras neesam varējuši vai gribējuši atrisināt. Tumsā slapstās pagātnes rēgi, impēriskās intereses gluži tāpat kā pagājušos gadsimtos nekur nav zudušas. Vēl arvien notiek informatīvais karš, centieni pakļaut mūsu prātus svešām vērtībām. Tāpēc šodien, tāpat kā pirms 107 gadiem, ir svarīgi saglabāt tautas vienotību, neļauties svešu ideoloģiju ietekmei, aizstāvēt tās vērtības, par kurām atdots tūkstošiem dzīvību. Neatkarības brīnums nav pašsaprotams. Tas iegūts smagā cīņā, un to nosargāt ir mūsdienu paaudžu atbildība.