Nevis vienam pret otru, bet blakus
Gatavojoties redakcijas slejai par pensionēšanās vecuma palielināšanu, sapratu, ka bez sāpīgiem pretnostatījumiem neiztikt, jo jaunība un vecums stāv pretī, nevis blakus. Nejauši uzdūros domātāja Monteņa esejai par vecumu. Lai arī 16. gadsimtā bijis grūti nodzīvot līdz 25 gadiem, bet sirmu vecumu sasnieguši vien priviliģētie, Monteņs uzskata, ka nav pamata laist cilvēku atpūtā ātrāk par 55 līdz 60 gadiem, jo sabiedrības interesēs būtu jāļauj viņam izpildīt amata pienākumus iespējami ilgi. Tikai jaunos pie teikšanas vajadzētu laist ātrāk… Piecus gadsimtus vēlāk, palielināt strādāšanas laiku no 62 līdz 65 iecerējusi arī mūsu valdība. Un gan jau ka pamatoti, jo skaitļi tai neļauj sameloties – pēdējo desmit gadu laikā darbspējīgo skaits Latvijā samazinājies par 185 303 cilvēkiem, tai pat laikā pensionāru skaits pieaudzis par 14 338. Kā jau teicu, ir nežēlīgi pretnostatīt vienus pret otriem, bet ko darīt, ja ar strādājošo nopelnīto nepietiek, lai samaksātu pensijas 450 124 pensionāriem? Tās vai nu jāmazina, vai pensionāriem ilgāk jāstrādā. Tikai ir nianse – ko darīt ar bezdarbu, kas īpaši liels jauniešu vidū?
Ja raugāmies patiesībai acīs, daudz pensionāru arī pēc 62 gadiem strādā. Un dara to vēl piecus, desmit gadus, atkarībā no varēšanas un arī darba intensitātes. Svarīgākais – vai ir darbs. Tieši par to tagad uztraucas tie, kam nāksies pensionēties 65 gados, jo tas atkal liks salīdzināt nesalīdzināmo – pieredzi un jaunības enerģiju, mūžā apgūtās prasmes un jaunības vēlmi virzīties uz priekšu, pierādīt sevi, riskēt…
Mūsu zemītē un šajos laikos mēģinājums darbā iesaistīt jauniešus, "piežmiedzot" strādājošo pensionāru atalgojumu, cerībā, ka viņi darbu atstās, beidzās pats no sevis. Pensionāri palika savās darbavietās, bet jaunieši aizbrauca uz ārzemēm. Var saprast pirmos, kam alga nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi papildus nereti mazajai pensijai, var saprast otros, kas nogura darba meklējumos Latvijā. Tikmēr darba devēji nesliecas nostāties ne vienā, ne otrā pusē, jo jaunie darbā ir svarīgi, bet vecos neļauj atlaist likums. Pieredzējušais pensionārs strādā pēc labākās sirdsapziņas, savukārt apmācīts jaunietis aiziet citur pēc mēneša par Ls 20 lielāku algu vai veido savu uzņēmumu…
Jā, bezdarbnieku rindas joprojām garas, taču arī naudas pensijām vairs nav, tāpēc – tāds vai citāds, bet līdzsvars mums visiem kopā būs jāatrod.










