Kaut kā tā iegadījies, ka pēdējā mēneša laikā vairākās visai plašās auditorijās (attālināti, protams, – zūmos un tīmos) nācies runāt par reģionu politiku, arī par mediju lomu, par auditoriju un tās lasīšanas paradumiem, kas cita starpā arī, kā izrādās, lielā mērā ietekmē arī mūsu politiskās izvēles.

Spriežot pēc starptautiski atzītiem pētījumiem (2018. gada UNESCO; 2020. gada Oksfordas universitāte), pie mums viss tāpat kā citur lielajā pasaulē. Gandrīz…

UNESCO ziņo, ka 2012. gadā 34% planētas iedzīvotāji izmantojuši internetu, 2017. gadā – jau 50%. Latvijā arī – internets ātrs un labs, lietotāju pieaugums –  manāms, bet, kā izrādās (Eiropas Komisijas 2020. gada pētījums), 52% no bērnu vecuma izkāpušajiem iedzīvotājiem (no 16 līdz 70 gadiem) nav pat interneta lietošanas pamatzināšanu! Turklāt daudziem jau nav ne to laizāmo telefonu, planšetu vai datoru, tāpat kā nav naudas, lai samaksātu par jaudīgu un nepārtrauktu internetu… Tāpēc droši varam teikt, ka Latvijā tāpēc vien ir ne tikai tradicionālās – latviešu un krievu valodas – informatīvās telpas, bet klāt nākušas vēl divas. Un vienā no tām dzīvo ļaudis, kam interneta nav un/vai viņi to nelieto. Turklāt – tas ir iedzīvotāju vairākums! Tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir, tāpēc gribētos, lai to ņemtu vērā visas valsts un pašvaldības iestādes, uzņēmumi, lai tās, piemēram, neliktu cilvēkam būtiski svarīgus jaunumus, ziņas meklēt, lasīt un par tām vairāk uzzināt ”mūsu mājas lapā vai Facebook kontā”… Galu galā mūsu ir tik maz, ka vienā otrā pašvaldībā, katru, kam svarīgā ziņa jāsaņem, kāds no lielā sabiedrisko apziņotāju loka, ja citādi nesanāk, var kaut skriešus apskriet!

UNESCO ziņo, ka, attīstoties sociālajiem tīkliem (facebook, instagram, twitter, tik-tok, outlook un vairākiem citiem), pieaudzis lietotāju satura apjoms, lielā mērā – uz pašu radītā satura rēķina. Liekas, kāda tur vaina – visi raksta, visi lasa, visi visu zina, citiem izskaidro – tīmeklī esam viens otram tuvāk, iespējams, viens otru un arī citus apkārtējos labāk pazīstam un arī saprotam!? Izrādās, gluži pretēji – strauji un neticami zemu nokrities kritiskās domāšanas, medijpratības līmenis. Un lielā mērā tas ir tāpēc, ka, ”ķerot emocijas” – klikšķinot laikus un sūtot smaidiņus uz visām pusēm par rakstu, kas mums licis pasmaidīt, vai, noraidot kādu tekstu ar riebuma pilnu emociju bildīti, ātri vien nonākam tieši mums, atbilstoši mūsu prasībām iekārtotā, šaurā un pat ļoti ļoti šaurā informācijas burbulī jeb tā dēvētajā eho kamerā – sak, pēc kā saucām, tas arī atsaucās… Pāris reizes papriecājāmies par kādu pērtiķīti, tagad, atverot ikvienu savu sociālā tīkla kontu, neko vairāk arī neredzēsim – priekšā lēkā tikai pērtiķīši, pērtiķīši vien… Un atkal – kas tur slikts, vaicāsiet? Jā, droši vien, ka līdz zināmam brīdim nav nekādas vainas. Līdz brīdim, kamēr ļauži no ”Pērtiķu planētas” nesāk uzskatīt (un citiem uzspiest pārliecību), ka tikai tur – pie pērtiķiem – ir vienīgā īstā dzīve, un viss, ko pērtiķi saka un dara, ir vienīgā baltā patiesība. Un šāda pērtiķošanās ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pasaulē vērojams tik totāls populisma pieaugums, kas ļauj viegli iekustināt masas, uzkūdot gan pret it kā īstiem, gan vairāk jau iedomātiem ”tautas ienaidniekiem”, ”kopkases izzadzējiem”, ar vienu vārdu sakot, citplanētiešiem…, kā arī, piedāvāt nu ļoti jau vienkāršus risinājumus parasti jau gana sarežģītām problēmām.

Jā, un stāsts par burbuļiem un ”Pērtiķu planētām”, par pērtiķu cīņām ir stāsts arī par mums tepat, Latvijā, un arī mūsu novados. Pat te, kur pasaules un pat Eiropas mērogiem taču ir gana maz cilvēku, izrādās, var laist melu un muļķību straumes un samakšķerēt simtos un tūkstošos mērāmas sekotāju straumes. Taisnības labad gan jāteic, ka internetā sekotājus, atbalstītājus var arī nopirkt, mākslīgi izveidot, piesaistīt, piemēram, iztaisoties par viltus Anniņu vai Dacīti un tādējādi trīskāršojot savu interneta ”draugu” loku. Bet, lai radītu par sevi īpaši labu iespaidu, var darīt tā, kā to dara arī vairāki mūsu politiskie vadoņi, – visus sev veltītos kritiskos komentārus un iebildumus vajag dzēst, gluži tāpat kā iespējamos kritiķus no savu ”draugu” loka. Jā, tie, kam sekotāju pūļus vajag, lai pārdotu kādu preci vai, nez, tiktu pie varas, šai ziņā ir īpaši satrenējušies un par to, lai radītu savu ”Pērtiķu planētu”, ir gatavi arī citiem samaksāt. Arī tā te acīmredzot daži dara…

Ko no tā secināt? To pašu, ko citviet pasaulē. Informācija, kas svarīgākais, – uzticama avota sniegt informācija mūsu laikmetā ir un arī būs izšķirīga. Skaidrs, ka nevaram un arī nākotnē nevarēsim paļauties uz mums – latviešiem, iespējams, tik tīkamo nostāju – lai domā zirgs, tam lielāka galva! Mūsu ir tik maz, mūsu valsts ir tik maza, pasaule nav tik droša, lai tā varētu atļauties. Gudri, domājoši un, kas svarīgi, – krietni cilvēki, – tie mūsu nākotnei ir un būs izšķirīgi, jo mums nav tik gara iespējamo rezervistu soliņa, kāds, iesējams, ir citām tautām un nācijām… Jā, jādomā pašam ar savu galvu, pašam arī jāspriež, bet, lai bilde būtu skaidrāka, tomēr jāuzklausa dažādi viedokļi, jāmeklē dažādi, un, kas svarīgākais, – uzticami informācijas avoti. Bet ja kādā no paša sociālajiem kontiem aizvien biežāk parādās ”pērtiķīši, pērtiķīši vien”, nebūtu slikti sameklēt atbildi vismaz uz diviem ļoti svarīgiem jautājumiem: ”Kāpēc?” un – ”Kam gan tas galu galā ir izdevīgi?”