Var vīpsnāt par to, ka teju jebkurā augstskolas programmā šobrīd ietūcīts mācību priekšmets “filosofija”  (matemātiķis, topošais lauksaimnieks vai kino kritiķis – katrs kaut kā nebūt cenšas to “gudrību iemīlēt”). Laikam tas darīts ar cerību, ka pat vien tādai domāšanas vēstures apgrābstīšanai varētu būt pamatīgs terapeitiskais efekts – sak`, tas varbūt mudinās būt nedaudz zinošākiem, apdomīgākiem un attiecīgi – pieticīgākiem gan savos uzskatos, gan izteikumos. Jo, lai vai kādas atziņas pusnakts pasēdēšanas reizē pie vīna glāzes par dzīvi arī nebūtu izspļautas, beigu galā atklājas, ka kāds tāpat to visu jau ir izdomājis un daudz konstruktīvāk pateicis pirms tevis! Pat ļoti iespējams, jau pirms pāris tūkstošiem gadu…

Cik nu tā terapija veiksmīga – tas, lūk, cits jautājums! Pieticība vai vismaz pieklājīgāka apdomāšanās pirms viedokļa izklāsta, šķiet, sastopama vairs vien aizpērnā gadsimta romānos. Un, ja vēl tiek dota iespēja šo viedokli izteikt anonīmi, (kā tas interneta laikmetā lielākoties arī ir) var pat reizēm novērot tādu fenomenu kā “Virtuālās Viszinības Čakras” atvēršanās. Dari ko darīdams, raksti ko rakstīdams, kāds tāpat zinās labāk… Gan kā policijai noziedzniekus jāķer, glābējiem glābšanas misijas jāorganizē, mediķiem jāārstē, skolotājiem jāmāca un žurnālistiem jāraksta… Turklāt tas viss tiek apdarināts pasīvi agresīvā manierē.  Protams, arī čīkstēšana par interneta komentāru saturu ir ne tikvien senila, bet arī pati nedaudz velk uz kaitinošo “viszinības” pusi. Un, lai nebūtu vien tāda tukša papļāpāšana, der atcerēties par likumiņu, ar kuru īpaši agresīvie komentētāji, kaut teorētiski, tomēr var dabūt pa plikumiņu. Tā pieņemu, ka Drošības policijas ikdiena neaprobežojas vien ar naidīgu interneta troļļu tvarstīšanu, ko atspoguļo arī nebūt ne dižajā uzsākto lietu statistika (ne vairāk kā 20 lietas gadā). Tomēr manā naivajā prātā šķiet, – ja var cilvēku sodīt par, iespējams, kaut kādā ziņā asprātīgi domātu parakstu vākšanu internetā, ja var tvarstīt cilvēkus, kuri virtuāli pauž  bažas par nacionālās valūtas svārstībām, tad sodīto vidū noteikti varētu redzēt arī nupat jau visas robežas pārkāpušos pašmāju bēgļu nemīlētājus. Kas gan var būt vēl vairāk agresīvi un naidīgi par aicinājumu šaut, slīcināt cilvēkus, labdarības vietā sūtīt cianīdu vai spridzekļus? Un, kas skumji ironiski, šīs idejas jau ar nav diez ko oriģinālas un pat ne tūkstoš gadus senas… Cita lieta, vai mēs tiešām gribam, lai tās arī realizējas?

Nu, tad jāatgādina, ka kari un vardarbīgas revolūcijas vispirms aprij… pašas savus bērnus…