Iedomāsimies pavisam vienkāršu situāciju. Ir kāds nams, kurā glabājas lielas vērtības un kura ieeja aizsargāta ar drošības slēdzeni. Tad kādu vakaru garām ejošais kaimiņš pamana, ka slēdzene sabojājusies un jebkurš, kas vēlas, var iekļūt namā. Kaimiņš par to paziņo apsaimniekotājam. Apsaimniekotājs sākumā īsti nesaprot, ko šis cilvēks vēlas, savieno ar vienu darbinieku, tad ar otru, līdz beidzot atrodas kāds, kurš ir gatavs problēmu pārbaudīt. Pārbaude ir sarežģīta, prasa daudz laika un naudas. Kaimiņš to uzzina un paskaidro, ka arī viņš ir patērējis vairākas stundas, noskaidrojot, kā tieši slēdzene salabojama, lai problēma neatkārtotos. Viņš ir gatavs šo informāciju nodot, bet par savu darbu arī vēlas samaksu – tāpat kā oficiāli iesaistītie speciālisti, kuri patiesībā līdz galam neko nav izdarījuši, jo, kamēr visa šī savstarpējā skaidrošanās notiek, namā ienāk laupītāji un pastrādā noziegumu… 

Vai kaimiņš rīkojies pareizi? Varbūt pieklājīgāk būtu visu izstāstīt tāpat, bez samaksas? Varbūt prasīt naudu par nejauši pamanītu problēmu nav... hm... ētiski?

Taču ir grūti iedomāties, ka nama pārvaldnieks tā vietā, lai skaidrotu, kāpēc namu nav spējuši pasargāt oficiāli algotie speciālisti, kluptu krāgā palīdzīgajam kaimiņam, apsūdzot to mēģinājumā izspiest naudu.

Tomēr Latvijas digitālajā pasaulē kaut kas ļoti līdzīgs diemžēl mēdz notikt. Lūk, pavisam svaigs piemērs: inženieris un izgudrotājs R. Skuruls jau 2018. (!) gadā konstatē ievainojamību CSDD elektroniskajā sistēmā. Šis cilvēks neslēpjas zem segvārda, nemēģina šo ievainojamību pārdot noziedzniekiem, viņš godprātīgi piezvana iestādei, pastāsta, ka sistēmā ir nopietna problēma. Bet turpmākais stāsts jau kļūst gandrīz absurds. Iestāde pati sāk ievainojamības meklēšanu. Trīs programmētāji nedēļu strādā virsstundas, par kurām saņem vairāk nekā 3000 eiro. Paralēli ar Skurulu sazinās CSDD piesaistītā IT uzņēmuma pārstāvis, un tiek noslēgts līgums, kurā paredzēta 1000 eiro atlīdzība. Bet tad sākās nepatikšanas ar policiju, un lieta turpinās jau astoto gadu. Tajā bijis gan notiesājošs, gan attaisnojošs spriedums, gan Augstākās tiesas lēmumi par lietas nodošanu atkārtotai izskatīšanai. Jaunākajā spriedumā Skurulam piespriests 4290 eiro naudas sods. Viņš gan iesniedzis kasācijas sūdzību, bet nav zināms, vai tā tiks pieņemta… 

Jā, protams, katrai rungai, tā teikt, divi gali – Skuruls esot norādījis, ka gadījumā, ja iestāde nerīkosies, viņš informēs sabiedrību ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību. Šādu komunikāciju teorētiski iespējams uztvert nevis kā brīdinājumu, bet arī kā izspiešanas mēģinājumu. Bija vai nebija? Tas jāvērtē tiesai. Tomēr ārpus Krimināllikuma pantiem paliek kāds daudz svarīgāks jautājums: ko no šā stāsta iemācās nākamais cilvēks, kurš atradīs “caurumu” valsts drošības sistēmā? Vai gan šo konkrēto kāzusu viņš neuztvers kā skaidru signālu no valsts: “Negramsties, kur nevajag, ka nedabū pa nagiem”?

Un tad pienāk 2026. gada augusts, kad CSDD piedzīvo īstu kiberuzbrukumu un vērienīgu datu zādzību. Nav nekāda pamata apgalvot, ka šis gadījums ir tieši saistīts ar Skurula pirms astoņiem gadiem atklāto ievainojamību. Taču simbolisku ironiju ir visai viegli saskatīt, vai ne?

Diemžēl šis nav vienīgais stāsts. Labi atceramies, kas notika ar tehnoloģiju entuziastu Elvisu Strazdiņu, kad viņš izrādīja pārmērīgu iniciatīvu pēc hakeru uzbrukuma VAS 

«Latvijas Valsts meži». Tiesa gan, šajā situācijā valsts argumentus saprast mazliet vieglāk – bez pilnvarojuma rīkoties cietušās iestādes vārdā laikam nav īsti pareizi. Taču arī šeit paliek neērtais jautājums: kāpēc cilvēks, kuram piemīt kompetence un iniciatīva, vispār nonāk šādā situācijā?

Vai gan valsts iestādes tā vietā, lai sāktu entuziasta vajāšanu, nevarētu sadarboties ar viņu un uzklausīt? Informēt par tādu sadarbības mehānismu, kas ļautu izvairīties no absurdiem kriminālprocesiem un nožēlojamām civilprasībām? Tas būtu normālas sistēmas uzdevums – izstrādāt mehānismu šāda cilvēka operatīvai iesaistei, nevis prasīt no katra tehnoloģiju speciālista, lai viņš pirms palīdzības sniegšanas kļūst arī par krimināltiesību speciālistu.

Citviet pasaulē jau sen pastāv tā sauktās “bug bounty” programmas. Uzņēmumi faktiski saka hakeriem: mēģiniet atrast mūsu kļūdas, pirms tās atrod noziedznieki. Par nozīmīgiem atradumiem tiek maksāta atlīdzība. Loģika ir elementāra. Ja pilsētu apdraud žurkas, ir izdevīgāk maksāt žurku ķērājam, nekā sodīt viņu par to, ka viņš zina, kur žurkas dzīvo. Pie mums reizēm notiek otrādi.

Vismaz apsveicami ir tas, ka arī Latvijā beidzot sākam raudzīties pareizajā virzienā. Šovasar Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūra vienojās vērtēt regulējumu, lai skaidrāk noteiktu tā dēvēto balto hakeru sadarbību ar valsts institūcijām, lai tos iesaistītu valsts kritiskās infrastruktūras aizsardzībā. Tātad ir cerības, ka nākotnē par labprātīgu palīdzību cilvēks tomēr varētu saņemt ja ne atlīdzību, tad vismaz pateicību, nevis tikt nodots kriminālvajāšanai.