Katrs no mums vēlas dzīvot pēc iespējas tīrākā vidē, lietot veselībai draudzīgus, dabīgus produktus.  Saprotam arī to, ka mūsu planētas bagātības un iespējas nav neizsmeļamas, ka aizvien vairāk domājam par ilgtspējīgu saimniekošanu. Un šim nolūkam nāksies tērēt ievērojamus resursus un ne jau tikai no kopējā valsts maciņa. Par to jādomā pilnīgi visās ražošanas un arī sadzīves jomās. Un, šķiet, pirmie šai jomā soli spēruši pārtikas izejvielu ražotāji – lauksaimnieki, jo Eiropas Savienības atbalsts jau ar šo gadu tiek piemērots atbilstoši zaļajā kursa mērķu sasniegšanai. Un jārēķinās, ka līdz ar to sagaidāms arī produkcijas sadārdzinājums, ka daudzas lietas ir pētīšanas vērtas un prasa prāvus ieguldījumus. Tas nebūt nav tik elementāri vienkārši, kā dažkārt dzird runājam, ka agrāk gan saimniekoja dabai draudzīgi, ķīmiju nelietoja, smidzinātāji pa lauku nebraukāja un arī tagad mums vajadzētu pie kā tāda atgriezties…   Iedzīvotāju skaits aug, arī vajadzība pēc pārtikas aug. Un mums ir jādomā, kā ilgtspējīgi saglabāt pārtikas ražošanu. Savukārt daudzi gatavi maksāt par tīru, bioloģiskām metodēm audzētu pārtiku. Gan lai pārkārtotu ražošanu, gan arī lai bioloģiskām metodēm pārtiku izaudzētu, nepieciešamas padziļinātas bioloģijas un vēl citu eksakto zinātņu prasmes.

Par zaļāku, videi draudzīgāku ražošanu būtu jādomā arī pārtikas pārstrādātājiem, ikvienam ražotājam. Bet kā gan izvērtēt, kurš produkts veikala plauktā ir tas labais, tīrais, veselīgais un no kura būtu vērts atteikties?  Vai ticēt reklāmām un tam, kas uz produkta iepakojuma uzrakstīts? Kolēģi no „Latvijas Avīzes” vakardienas laikrakstā ir pievērsušies tā sauktajai zaļmaldināšanai, kad uz iepakojuma varam lasīt „ekoloģisks”, „bioloģisks”, „no dabīgiem produktiem” u.c. reklāmas, kas faktiski neatbilst īstenībai.  Te gan gribētos piebilst, ka zaļmaldināšana nav vienīgā  maldināšana. Atgriežoties pie vides jautājumiem, gandrīz jebkurā jomā  saražojam ievērojamus daudzumus atkritumu. Liela daļa no šiem atkritumiem ir it kā mūsu komfortam un ērtībām: neskaitāmas pakas un paciņas, kārbas un iesaiņojumi. Dažkārt  vēl interesantāka aina paveras, kad šīs kārbas tiek atvērtas. Atceros, ka kādā grāmatveikalā nopirku  mazmeitai dāvanu. Lasīju un vērtēju, kas atrodas skaisti noformētajā papes kastē. Izskatījās, ka  bērnam tā varētu būt interesanta nodarbe – telpas rotājuma izgatavošana un kastē atrodas nepieciešamās sagataves.  Kad mājās kasti atvērām, redzēju, ka tajā ieliktie daži papīrīši nav parasta aplikāciju papīru komplekta vērtībā, kurš ir vismaz sešas reizes lētāks! Par ko maksāju? Par skaisto papes kasti, ko visticamāk izmet atkritumos? Līdzīgi atkritumus ražo arī mūsu pārtikas ražotāji. Kam gan vajadzīgs, piemēram, sviests 180 gramu iepakojumā? Lai pircējs uzķeras uz tā, ka šī paciņa ir lētāka nekā turpat līdzās divsimtgramīgās. Sviests iepakots spīdīgā folija papīrā. Uz katriem 20 sviesta paciņu papīriem ražotājs papildus izmanto vienu, bez kura pie normāla fasējuma – 200 gramiem varētu iztikt. Tātad pircējs gan lieki maksā par iepakojumu, gan arī pieaug atkritumi. It kā sīkums, bet, ja pavērojam veikala plauktā, cik tādu jocīga svara fasējumu un iepakojumu tur nevaram ieraudzīt! Dažādas glāzītes ar pavisam nelielu produkta pildījumu. Tādējādi atkritumu poligonos krājas tonnas, bet, lai tās pārstrādātu – oglekļa emisijas.  Nez vai pie tā atgriezīsimies, ka pēc piena, krējuma, miltiem un putraimiem iesim tikai un vienīgi  ar savu trauku. Tomēr tīras vides saglabāšana ir mūsu ikviena pienākums, arī ražotāju pienākums.  Šai ziņā gan priecē  iespēja a/s „Tukuma Piens” veikaliņā, kas atrodas turpat pie ražotnes, nopirkt nefasētus piena produktus. Iznāk lētāk paša maciņam un dabai draudzīgāk. Turklāt, tā sakot, bez meliem un bez viltus. Tāpēc vērtēsim produktus ko pērkam, iespēju robežas atteiksimies no maldinošiem uzrakstiem un iepakojumiem. Lai veicas!

Rūta Fjodorova