Pēc stundas jānodod avīze iespiešanai tipogrāfijā, bet joprojām līdz galam nav skaidrs, kas īsti skolas bērnus, viņu vecākus un arī skolotājus sagaida pirmdien. Streiks būs? Nebūs? Būs, bet uz nedēļu? Bet varbūt – kā solīts – līdz galējai uzvarai?! Tieši tik pretrunīgas ziņas joprojām saņemam gan no arodbiedrības, gan valdības institūcijām. Kā jau streikiem raksturīgi, turklāt tik saasinātā brīdī, kā šobrīd, – mirkli pirms vēlēšanām – sarunas turpinās… Ar līdzīgām metodēm izglītības darbinieki, kuru arodbiedrību arī tolaik vadīja dažādi vērtētā Inga Vanaga, streikam gatavojās arī pirms iepriekšējām vēlēšanām…

Bet šoreiz daudz kas ir citādi. Šoreiz daudz aktīvāk nekā citkārt līdzīgu protesta akciju gadījumā notikumus komentējat jūs – lasītāji. Un kā nu ne, ja ar skolu lietām taču katrs bijām vai joprojām, kaut ar bērnu un mazbērnu starpniecību, esam saistīts. Turklāt streikošanā gatavas iesaistīties ne tikai vispārizglītojošās, bet arī profesionālās skolas un bērnudārzi!

Un ir vēl kāda lieta, kas šīs reizes streikošanu atšķir no citām līdzīgām. Proti, absolūti lielākais jūsu vairums skolotāju prasības atbalsta. Tas nu reiz ir pamanīts, ka gan bērnudārzu audzinātāju, gan skolotāju trūkst, un tie, kas vēl palikuši, ir pārstrādājušies. Pārstrādājušies, taču tik un tā saņem mazākas algas nekā vidēji tautsaimniecībā un arī vidēji reģionā…

Taču pārstrādāšanās un izdegšana jau nav tikai naudas un desmit nepamanītu un tāpēc arī neapmaksātu darba stundu jautājums. Lielākā nelaime, kas skolas vai, pareizāk sakot, visu mūsu sabiedrību piemeklējusi, ir aizsāktais un pusratā atstātais jaunais mācību saturs un tā ieviešana. Izrādās, skaisti iesāktā un pat filozofiski pamatotā ideja par nākotnes skolu un tās radītajiem ”produktiem” – bezgala radošiem un kompetentiem nākotnes pilsoņiem – nesaprātīgas augstprātības, naudas trūkuma un, jā, pilnīgi ticams, ka arī visaugstākā līmeņa vadības stulbuma (protams, protams, arī jau kovida) dēļ ir pārvērtusies par skolai un skolotājiem nepanesami smagu nastu. Un, manuprāt, to vēl smagāku un nepanesamāku dara dažu, acīmredzot vispārējā haosā (kovida un mācību līdzekļu trūkuma dēļ?) apmulsušu skolēnu un viņu vecāku rīcība. Vieni, iespējams, savā pusaudžu maksimālismā pilnībā aizmirsuši, ka mācīšanās ir divvirzienu darbība un arī to, ka ar vai bez kovida, grāmatām un kompetencēm elementāras pieklājības un uzvedības normas civilizētu cilvēku sabiedrībā nepieļauj ne skolas un skolotāju prasību klaju ignoranci, ne arī rupjības un rīcību, kas dažos gadījumos jau būtu kvalificējama kā huligānisms… Un var vienīgi nožēlot tos skolēnus, kuru vecāki, tā vietā, lai iesaistītos reālā savu bērnu audzināšana, it visā vaino skolu un uzdrošinās vajāt skolotājus, piemēram, zvanot vai sūtot īsziņas arī vēla vakara un nakts stundās, vai arī, izsakot savu viedokli, izmanto leksiku, kas raksturīga vārtu rūmes ”džentlmeņu”, ne sevi un citus cienošu cilvēku sarunām…

Ko darīt šobrīd – jautājums tiešām atklāts. Jo tieši šobrīd un tieši pie varas esošā valdība ne ar naudu, ne ar lielu naudu neko daudz darīt nevar. Tam, lai izjaukto ”mašīnīti” jeb izglītības saturu, tā struktūru un apmācību metodes kopā ar visiem mācību materiāliem saliktu loģiskā secībā, ir vajadzīgs laiks. Un jā, arī saprašana un nauda. Bet kamēr tā visa nav, ir jāpaļaujas, ka skolotāji dara visu, ko var un vēl vairāk, lai viņu audzēkņi saņemtu labāko, ko viņi var dot. Mūsu uzdevums – saprast un atbalstīt. Ne tikai savus bērnus, bet arī skolu un skolotājus.