Katram darbam ir gan sava netīkamā, tumšā puse, gan arī tā, kas iedvesmo, iepriecina, dod spēku. Mums, žurnālistiem, ir tā priekšrocība, ka savā darbā varam satikt daudzus sirdsgudrus, aizrautīgus, interesantus cilvēkus, priecāties par citu cilvēku veiksmēm un mīlestības liecībām. Piemēram, kolēģis Jānis staro – tikko atgriezies no reportāžas Lapmežciemā, kur bija sabraukuši bērnu deju kolektīvi uz pasākumu «Bēbīšu sadancošana». Jānis priecīgs, – mazie dejas solīšus samācījušies, dejo no sirds. Skatuves gaismā skaisti bērni, skaisti tautas tērpi – sirds gavilē!… Un cik gan darba un visvairāk jau mīlestības nav ielikts, lai piedzīvotu šos brīnišķīgos mirkļus! Mazos dejotājus un savu darbu mīl gan pasākuma «Bēbīšu sadancošana» organizatori, gan skolotāji, gan bērnu vecāki, vecvecāki. Nav joka lieta ne mīlošai māmiņai, ne vecmāmiņai vai vectētiņam mazo ķiparu regulāri, neatlaidīgi vairākas reizes nedēļā vest uz mēģinājumiem. Bet mūsu mazuļi jau papildus apgūst vēl daudz citu labu lietu – iemācās dziedāt, zīmēt, deklamēt, veidot un teātri spēlēt. Ja dejot un dziedāt, ja teātri spēlēt, tad taču arī nepieciešams gādāt par tērpiem, frizūru, kurpēm, zeķēm… Visas šīs nodarbes, vajadzības ir laika, darba un līdzekļu ietilpīgas, ko ne vienmēr vecāki var atļauties… Domāju, daudzās ģimenē tas arī ir vislielākais mīlestības apliecinājums – kad savas vēlmes un intereses noliekam maliņā un dzīvojam, strādājam viņiem, mūsu mīļajiem…

Tāpēc, manuprāt, Valentīna jeb Mīlestības dienā, kas nu kļuvusi daudz plašāka par pāra vienotības robežām, vissirsnīgākās bučas, sirsniņas un citus mīļapaliecinājumus mazbērniem noteikti vajadzētu veltīt ne tikai saviem bērnudārza grupiņas vai klases biedriem, bet arī savu ikdienu mīļajiem gariņiem un sargeņģeļiem – vecmāmiņām un vectētiņiem, opīšiem un omītēm, krustmāmiņām un krusttēviem… Mīlestības apliecinājumu taču nekad nav par daudz!