Tuvojoties maija otrajai svētdienai, kad atzīmējam vienu no sirsnīgākajām tradīcijām – Mātes jeb māmiņu dienu, vispirms atļaušos īsu atskatu vēsturē par šo svētku pirmsākumiem.

Mātes dienas izcelsme meklējama ASV vairāk nekā pirms 100 gadiem. Tradīcijas aizsācēja bija kāda amerikāniete Anna Mērija Džārvisa, kura 1907.gadā rīkoja privātu piemiņas svinības savai mirušajai mātei. Drīz vien šis, sākotnēji vienas ģimenes ietvaros dzimušais atceres pasākums kļuva populārs vietējā sabiedrībā un dažu gadu laikā neticamā ātrumā izplatījās visā valstī, līdz 1914. gadā to izsludināja par ASV oficiālajiem svētkiem, nosakot, ka Mātes diena svinama maija otrajā svētdienā. Nākamajā desmitgadē svētki iekaroja eiropiešu sirdis, nonākot arī līdz Latvijai. Vēsturiski pirmās Mātes dienas svinības Latvijā esot notikušas 1924. gadā Mazsalacā, mācītāja Alfrēda Skrodeļa draudzē, bet 1934. gadā avīzēs jau ticis rakstīts, ka šie svētki raduši “visplašāko atbalsi visā tautā, un nu nav stūrīša mūsu zemē, kur šī diena netiktu svinēta”.

Šo, tāpat kā daudzas citas senākas un jaunākas Latvijas brīvvalsts tradīcijas, centās iznīcināt padomju okupācijas vara, vietā liekot starptautisko Sieviešu dienu, kuras būtība un izcelsme bija saistīta drīzāk ar politiku un cīņu par sieviešu tiesībām, kas bija nenoliedzami svarīgi faktori pagājušā gadsimta sākumā.

Māmiņdienas atdzimšana Latvijā kļuva iespējama tikai pēc neatkarības atgūšanas, un kopš 1992. gada mēs atkal oficiāli esam ierakstījuši šo dienu kalendārā. Protams, arī mūsdienu apstākļos sieviešu tiesību jautājumi saglabājuši savu aktualitāti, tomēr Mātes diena, salīdzinot ar kādreizējo Sieviešu dienu, ir īpaša, saistīta nevis ar plīvojošiem sarkaniem karogiem, puķēm, mielastu un kārtīgu iedzeršanu darba laikā (viena no padomjlaiku “svētajām” tradīcijām), bet gan ar sirsnīgu pateicību un mīlestību.

Kāpēc tieši Mātes diena ir tik svarīga? Vispirms jau tāpēc, ka būt Mātei – tā ir cēla un pašaizliedzīga misija. Jo tieši mammām jāpārcieš grūtniecības laika smagums un fiziskās neērtības, dzemdību sāpes, pēcdzemdību stresi un depresijas, zīdaiņa barošanas sarežģījumi, pienākuma apziņa par jaunās dzīvības saglabāšanu un tālāku audzināšanu, negulētās naktis un daudz kas cits, par ko vairums vīriešu, visticamāk, pat nav tā kārtīgi aizdomājušies… Reizēm pat šķiet, ka daba un Radītājs ir bijuši netaisnīgi pret māmiņām, uzliekot viņām šo smago nastu. Jo tēvu misija dzimtas turpināšanā gan bioloģiski, gan sociāli ir krietni vienkāršāka un nereti, diemžēl, aprobežojas ar sēklas donora pienākumu izpildi. Gadās pat tā, ka pēc radīšanas akta donors aizlavās nezināmā virzienā, papildinot Uzturlīdzekļu garantijas fonda jau tā visai drūmo statistiku. Labi, ka šādu subjektu normālās sabiedrībās nav daudz, un vairums tēvu godprātīgi pilda savu lomu – rūpējoties un uzturot ģimeni, kā tas dabiski bijis jau kopš pirmsākumiem.

Mums visiem jāsaprot, ka bez mātēm mēs kā cilvēki nemaz nepastāvētu (lai kā arī nepretotos dažu mūsdienu ideoloģisko novirzienu pārstāvji). Un, ja patiešām reiz nākotnē pienāks laiks, kad mūsu suga savu turpinājumu radīs mēģenēs un inkubatoros, tad gala produkts vairs tikai daļēji būs cilvēciska būtne: ārēji un funkcionāli gan līdzīga cilvēkam, taču iekšēji – surogāts, bez tā īpašā satura, ko dod dabiskā vienotība ar mammas ķermeni no ieņemšanas līdz pat piedzimšanas brīdim. Šodien zinātniskie pētījumi pārliecinoši pierādījuši, ka jaunā dzīvība sāk sevi apzināties un sajust jau otrajā – trešajā grūtniecības mēnesī, jūtot gan ārējo faktoru – gaismas, siltuma, aukstuma un trokšņu, gan arī mammas noskaņojuma – ietekmi. Pirmie atmiņu nospiedumi, kā tagad noskaidrots, bērnā veidojas jau aptuveni no 30. nedēļas. Tātad, kaut kur dziļi zemapziņā mēs atceramies, kā bija pirms… Atceramies saules gaismu, kas iespīdēja mammas puncī, sasildot tajā bezrūpīgi gulošo sīko radībiņu, atceramies mammas klusi dungotās dziesmiņas, viņas baudītos ēdienus un dzērienus, viņas priekus un bēdas, mīlestību un bailes… Līdz pat piedzimšanas brīdim mēs visi esam bijuši vienoti ar savām māmiņām gan fiziski – kā viens organisms, gan psiholoģiski. Un ne mazāk svarīgi, ka mūsu emocionālā saikne ar mammu turpinās arī pēc dzimšanas, saglabājoties visu mūžu.

Tāpēc gribu aicināt tos laimīgos, kuru mammas un vecmammas vēl ir kopā ar jums, nekautrējaties, metiet pie malas ziemeļniecisko stīvumu un atturību, samīļojiet viņas no visas sirds!

Bet pārējie, kuru māmiņas jau devušās aizsaules ceļos, – veltiet šajā svētdienā kādu brīdi, lai gremdētos atmiņās par kopā pavadīto bērnības laiku. Ar pateicību pieminiet visu labo, ko esat no viņām saņēmuši, pieminiet viņu pašaizliedzību un mīlestību un – jo īpaši – jums dāvāto dzīvību!