Vakar priekšpusdienā zemnieki gatavojās protesta akcijai, jo maksa par viņu pārdoto pienu noslīdējusi nesamērīgi zemu, taču veikalā cenas par piena litru ir sasniegušas necerētus augstumus. Protams, zemnieki ir nemierā arī ar to, ka Latvijas zemniekiem ir viszemākais atbalsta maksājums Eiropas Savienībā.

Kad internetā parādījās šī ziņa, komentāros varēja vērot, ka sarosījušies arī eiroskeptiķi, pilsoņu komitejas, Maltas kungs, kas gadiem ilgi cenšas nodibināt savu lauksaimniecības organizāciju. Vēl tikai, tāpat kā lietussargu revolūcijā, vajadzētu ierasties un atbalstīt zemniekus kādai no opozīcijas partijām. Jo izrādās, ka zemnieku nelaime un arī patērētāju sliktais stāvoklis piena dārdzības dēļ, atkal zināmā mērā ir platforma, ar kuras palīdzību zīmēties publikā un tādējādi iesist savu politisko kapitālu.
Runājot par atbalsta maksājumiem, kas ir viszemākie Eiropas savienības valstīs, vai esam pajautājuši mūsu deviņiem Eiroparlamenta deputātiem, ko viņi šai jomā lietas labā ir darījuši? Viņiem tā kā būtu jāpiedalās nozaru komisiju darbā, vai kāds no viņiem darbojas lauksaimniecības komitejā? Vai interesējas par lauksaimniecības jautājumiem, kas mūsu valsī ir tik ļoti svarīgi? Vismaz pirms trim gadiem, kad žurnālistus iepazīstināja ar Eiroparlamenta darbu, lauksaimniecības komitejā mūsu parlamentāriešu nebija. Toties Tatjanas Ždanokas politiskās, tiesa mums nepatīkamās aktivitātes, gan bija guvušas popularitāti un daudziem bija zināmas. Varbūt nākošajās vēlēšanās ir rūpīgāk jāizvērtē, par ko balsojam? Lai gan atbalsta lietas jau sabojātas līdz ar iestāšanos Eiropas savienībā. Tad, kad nebija vaļas, prasmes vai vēlēšanās par savējiem cīnīties. Tad, kad mazliet vēlāk lauksaimniecības platību maksājumi pārdalīti par labu pašmāju bāliņiem – lielajiem zemes uzpircējiem, protams, ar zaudējumu zemniekiem.
Nu ko? Bez dumpja jau laikam neiztikt… Kā citādi tapt sadzirdētiem un ieraudzītiem?