“…ir svarīgi – saprast, ka cilvēka cienīgu dzīvi nevar saņemt dāvanā – ne no svešas lielvaras, ne no savas nabaga valdības. Cilvēka cienīgu dzīvi nepieciešams sākt ik dienas – darot, domājot, strādājot tā, lai pašam pēc tam nebūtu kauns. Un uz valsti tas attiecas vēl daudz lielākā mērā – kā dzīvot pēc tam, kad tā simtgade būs pagājusi.”

Šis ir citāts no publicista, žurnāla «Satori» galvenā redaktora Ilmāra Šlāpina raksta. Pirmajā brīdī, sastopoties ar “savas nabaga valdības” pieminēšanu, mani pārņēma šoks: viņi – “nabagi”!? Un kas tādā gadījumā ir tauta?! Pensionāri, kuri liek naudiņu pie naudiņas, ēd galvenokārt vislētāko – pārtikas ražotāju piedāvātos erzacproduktus: visvisādus krēmus, smēriņus, arī desas, kuru sastāvā gaļa pieminēta vien tā – starp citu? Daudzbērnu ģimenes, kurām jāiztiek ar to, kas iegādājams humpalu bodēs, jo bērnu audzināšanu mūsu valsts uztver, kā tai ērtāk: sak, “slīcēju glābšana ir pašu slīcēju darīšana”. Tā, lūk, reizēm neaprūpēta, neizglītota mūsu jaunā maiņa. Jaunatne, kura, internetu pārlūkojot, tepat, Latvijā, varētu atrast interesantu, piemērotu darbu, bet – izglītības nav, toties nostiprinājusies dzelžaina pārliecība – “brīvība pāri visam”… (Viņi var iztikt tāpat – sastiķējot alkoholam, zālītei; saorganizējoties bariņā, var “izpurināt” kādu acīmredzami turīgāku pretimnācēju…). Vai arī – cilvēki, kuri reiz bijuši spēka gados, bet tagad degradējušies, “pateicoties” valdības nekritiski īstenotajām “simtlatnieku” un tamlīdzīgām programmām, aizmirsuši, ko nozīmē strādāt (daļa no viņiem to vairs nemaz nespēj: lēto, nekvalitatīvo alkoholisko dzērienu pārmērīga lietošana veselību sabojājusi neatgriezeniski…)?

Pēc mirkļa sapratu, ka ne jau par naudu un mantu autors runā: mums tur, Augšās, netrūkst garīgo nabagu! Premjers, kurš, pa e-veselības problēmām runājot, atzīst, ka viens no sistēmas ieviešanas grūtību iemesliem ir… vecie datori poliklīnikās, ģimenes ārstu kabinetos. Vai līdz šim brīdim to neviens nezināja un neiedomājās?! Lauksaimniecības ministrs, kurš, pa sava kabineta logu skatoties, neredz izmētātu nevienu plastmasas vai stikla taru, tāpēc… neieviesīs taras depozīta noteikumus. Viņš, lūk, neesot pārliecināts, par pasākuma efektivitāti. Tātad – tik ilgi, kamēr viens “vecais āzis” iespītējies “stāvēs uz laipiņas”, šāds visnotaļ noderīgs, citās valstīs sekmīgi īstenots pasākums “laipiņai” garām netiks, un progresa pat šādā it kā sīkumā nebūs! (Protams, mēs jau nezinām, kādi patiesie iemesli ir šādai ministra stūrgalvībai un ietiepībai…). Ne mazāk ietiepīgi mēdz būt arī valsts izglītības lauciņa kopēji: kas par to, ka vidusskolēniem starp eksāmeniem nav nevienas brīvdienas, un abiturientam par aizskartajām cilvēka tiesībām atpūsties… jātiesājas ar savu valsti?! Un kas ir ar OIK, kur patlaban viss tā samudžināts, lai tikai neciestu tie, kas gadiem ilgi šādi “slauc” valsti un iedzīvotājus?

Kurai no nupat pieminētajām Latvijas iedzīvotāju kategorijām Latvijas simtgade būs svētki?! Īsti. Vērtīgi. Sabiedrību un individualitāti bagātinoši. Notikums, ko ar aizrautību stāstīt bērniem un bērnubērniem. Jauns starts tautas pašapziņai. Jauna garīgā atmoda… Nezinu. Jā, simtgade būs svētki dziedātājiem, dejotājiem, kultūras un mākslas darbiniekiem (Kultūras ministre drosmīgi apgalvo, ka Latvija ir kultūras zeme!), no kuriem daļa – izmantojot galvu reibinošo šķiešanos ar jubilejai atvēlētajiem līdzekļiem, varbūt arī radīs ko paliekošu… Gan jau, ka publika, kurai pietiek ar “maizi un izpriecām”, arī būs apmierināta… Gluži tāpat kā tie, kas visu neatkarības laiku ir pie “lielās siles”, un jau sen tajā iekāpuši ar visām četrām.

Iespējams, ka lielā valsts jubileja nemaz nav īpaši jāgaida… Mēs varam paieties tai pretī! Katru dienu – pa solītim. Ar labi padarītu darbu. Ar godīgu attieksmi pret visu, kas ap mums sabiedrību, līdzcilvēkiem, valsti. Ar pilsoniskuma izpausmēm, kad saņemamies drosmi  un izbeidzam klusējot atbalstīt krāpšanos, melus, visatļautību un visu pārējo, kas traucē Latvijai vēlreiz kļūt plaukstošai, ekonomiski attīstītai zemei. Gaišas, godīgas, čaklas, drosmīgas, un laimīgas tautas dzimtenei.