Braucot ekskursijās pa Latviju, aizvien retāk ganībās pamanām govis. Šur tur gan redzami gaļas liellopu pulciņi. Autobusā nereti dzirdam, kā vecāki bērniem pāris ceļmalā ganībās piesietās gotiņas rāda kā kādu brīnumu. Arī man pazīstamā saimniece, kur vedu savus mazbērnus iepazīstināt ar lauku dzīvi, pagaršot īstu lauku pienu, krējumu, biezpienu un sviestu, gatavojas savas pāris govis likvidēt, jo, raugi, gluži nemanot pienācis vecums, kad laiks pievērsties vieglākiem darbiem. Turklāt, ja labi parēķina, tad šie pašu ražotie lauku produkti, kaut arī ir kvalitatīvāki, garšīgāki, bet pašiem ražotājiem iznāk gana dārgi. Ja nav savas tehnikas un jāpērk pļāvēja, vālotāja, preses, siena ievešanas pakalpojumi, tad atliek vien sarēķināt iztērētos līdzekļus, lai saprastu, ka veikalā pirktie produkti iznāk nesalīdzināmi lētāki. Arī mazo govju novietņu skaits ar katru gadu sarūk, jo tie, kuriem piena lopkopība bija tuva, nozīmīga nodarbošanās, noveco, bet jaunā paaudze vairs šādu smagu darbu nevēlas uzņemties. Tādējādi govju skaits Latvijā iet mazumā.

Tiesa gan, aizvien ražīgākas kļūst piena devējas lielfermās, bet to govis ganāmies Latvijas ainavā neredzēsim, jo šīm piena mašīnām barība tiek pievesta kūtī. Un te nu atkal izšķiršanās: protams, ka lielfermās, kur daļā strādā arī roboti, pienu var saražot lētāk. Turklāt cilvēks ik dienas nav piesiets  pie savas nelielās saimniecības, jo govs jāēdina, jākopj un jāslauc katru dienu. Pēc Lauksaimniecības datu centra statistikas mūsu novadā ir 6391 slaucama govs un to skaits salīdzinājumā ar pagājušo gadu samazinājies par 570, savukārt Latvijā slaucamo govju skaits ir 117 220 un to skaits samazinājies par 8080. Tādējādi par spīti tam, ka sākam aizvien vairāk domāt par ekoloģiju, videi draudzīgu saimniekošanu, par to, kā nelielās fermiņās varētu ražot pienu, kā dabiskās pļavas, kur liela augu daudzveidība, varētu noganīt un savākt tajās sienu – šī vīzija no mums arvien vairāk attālinās…

Un nu jauns izaicinājums. Dānija ir pirmā valsts Eiropas Savienībā, kas nolēmusi uzlikt oglekļa jeb tā saukto ”pirdiena” nodokli mājlopiem – aitām, kazām, cūkām un govīm. Šī nodokļa mērķis esot panākt oglekļa emisijas neitralitāti līdz 2045. gadam. Par šo satraukušies dāņu lauksaimnieki, kas uzskata, ka līdz ar to radīta nevienlīdzīga konkurence kaut vai, piemēram, ar Polijas zemniekiem, un apmēram 2000 dāņu lauksaimnieku varētu palikt bez darba. Latvijas Zemkopības ministrijas ierēdņi gan mierina, ka mūsu lopkopības nozarēm tas nedraudot, jo, salīdzinājumā ar  Dāniju, mums ir uz pusi mazāks lopu blīvums uz vienu lauksaimniecībā izmantojamo zemes hektāru un tāpēc – gluži pretēji dāņiem, mēs pat šo nozari varētu attīstīt. Savukārt organizācijas «Greenpeace Nordic» organizācijas vadība izteikusies, ka šādam nodoklim jau būtu bijis jābūt sen…

Jāatzīst, ka, lasot šos viedokļus, pārņem mulsums: oglekļa emisijas rada visi, arī meža zvēri, arī zirgi, kurus izmanto sportam, izklaidei, arī cilvēki… Vai tiešām un kādā veidā visiem šiem uzliksim oglekļa emisijas nodokļus? Man šķiet, ka visu mūžu esmu bijusi dabas sargātāju sabiedrībā, esmu interesējusies par šiem jautājumiem un centusies arī pati savu iespēju robežās kaut ko šai jomā paveikt. Tomēr tā sauktais „zaļais kurss” dažkārt ir tik pretrunīgs, ka gribas jautāt: kas par to visu maksā un ko īsti grib panākt?…

Braucot pa Latvijas ceļiem, lūkojam aizvien mainīgo ainavu un aizvien biežāk redzam, ka tīruma pirmajās slejās iesētas magones, rudzupuķes, pīpenes un tikai tad seko slejas ar labību. Jāatzīst, ka tas ir skaisti, patiesi skaisti un varbūt arī ziedi ir nepieciešami tauriņiem, vēl kādiem citiem kukaiņiem un arī mums, kur, kā saka, acis piesiet. Tomēr ceru, ka tā nedarīs visi saimnieki, jo zemei, kurā var izaudzēt labību, ir liela vērtība un šīs puķu slejas nekādā veidā nekompensē tās dabas bagātības, ko esam zaudējuši, meliorējot un uzarot dabiskās pļavas. Ja šim jautājumam gribam pievērsties nopietni, tad šīs pļavas jāmēģina atjaunot, kā jau dažviet to saimnieki, pētnieki un nacionālo parku darbinieki sākuši darīt. Citādi tas ir ar saulespuķēm, kuras sējot ceļmalā, mēs parādām savu nostāju par karu Ukrainā, kas nav mazsvarīgi, lai izdzīvotu un uzvarētu ukraiņi, lai daba pēc iespējas sadziedētu kara cirstās rētas un karš neatnāktu arī pie mums…