Vēl tikai mazlietiņ jāpaciešas, un… diennakts gaišais laiks būs kļuvis jau par trim stundām garāks! Rīta saulei parādoties logā, arī mūsu sejas kļūst gaišākas: bez ierastās nīdēšanas un/vai šausmināšanās spējam pieņemt pat tos mīnus 25 grādu apsolījumus, ko sinoptiķi sāk piesaukt, runājot par gada saulaināko mēnesi Latvijā – par martu. Ak, lai nu būtu! Gan jau pieveiksim arī tos siltumenerģijas allaž pieaugošos tarifus, – nebūs taču mūžīgs sals un aukstums – pavasaris jau tepat, tepat – aiz kalna, aiz mežiņa, aizvien spožāki zilajās debesīs. Šķiet, gandrīz pie namdurvīm! Tāpēc jāļauj saulītei apspīdēt sevi, izgaismot ziemā nez kur radušos un kādā dvēseles stūrītī vai mājas kaktiņā aizķērušos krēslu, kādu skumju domu, kādu rūpi, ar kuru vienam grūti tikt galā…

Tādas man domas šodien – gatavojoties Saules aptumsumam (Astrologi teic, ka tas mūsu dzīves iespaidošot laika periodā no sešiem mēnešiem līdz par 18 gadiem! Tātad – kā nu kuram Laimes māte nolikusi un pielēmusi…) un, uzsākot austrumniecisko Suņa gadu. Manuprāt, šis ir viens no vispiemērotākajiem un vislabākajiem brīžiem, lai padomātu: ko mēs tieši šobrīd, tieši šajā laikā darām, kā izmantojam šīs Dieva un Saules dotās trīs stundas. Jo – tas nav Dabas un pasaules dāsnuma gals: tādu – mums dāvātu – stundu vēl būs daudz! Ik dienas, līdz pat vasaras saulgriežiem… Un nekad nav par vēlu mācīties Laiku izmantot aizvien labāk, gudrāk, lietderīgāk, saturīgāk, priecīgāk.

Vai mēs mostoties priecājamies par agro, sidrabaino rīta gaismu? Nesteidzīgāk dzeram brokastu kafiju, ar lielāku rūpību gatavojam pusdienmaizītes līdzņemšanai sev un pārējiem ģimenes locekļiem? Vai, būdami gaismas uzlādēti, ar siltāku mīlestību sēstamies pie kopīgā vakariņu galda? Biežāk sakām cits citam jaukus vārdus (ne tikai nupat izskanējušās Valentīndienas sakarā…), biežāk ar bērniem dodamies pastaigās uz mežu – lūkot koku, zvēru un putnu dzīvi? (Kāda sieviete, kas no laukiem ik dienas ierodas uz darbu Tukumā, tuvējā avīžu kioska pārdevējai jau aizvakar esot priecīgi paziņojusi, ka putni kļuvuši skaļāki un bērzu birztalas maina toni: no ziemas pelēkuma uz agrā pavasara rūsgano!)

Pagaidām, kamēr mums ir tikai šīs trīs klāt nākušās gaismas stundas, varam arī paslēpot vai paslidot svaigajā un spirgtajā, no gripas baciļiem brīvajā āra gaisā. Savukārt, rāmajos vakaros (bez steigas, bez pompoziem un sadomātiem svētkiem, bez liekas burzmas) mums atliek vairāk laika labai grāmatai vai filmai, arī skaistam rokdarbam varam atvēlēt garākas dabīgās gaismas stundas. Saules enerģētiski uzlādētiem, arī Rīgas teātru braucieni nešķiet par sarežģītiem un nogurdinošiem – pelēkās ziemas apātija sākusi kaut kur nemanām gaist…

Zaļās un priecīgās domas un cerības patlaban skrien laikam pa priekšu! Tiesa gan, šobrīd vēl tikai kastītēs, uz palodzēm un mazdārziņu siltumnīciņās varam vai ik pārdienas priecīgi saskaitīt pirmos violeti pūkainos tomātu asniņus, priecāties par pirmajiem pašu lolotajiem zaļajiem lociņiem un arī salātiem, un redīsiem, kas saņemsies pavisam, pavisam drīz – kad gaismas brīdis taps vēl garāks. Pasaule, Daba un zeme mostas, un mēs – tai līdzi.

Visiem – priecīgu un gaišu priekšpavasari!