Tad, kad pašdarbnieku sezona kārtīgi iešūpojusies, kad apgūts kas jauns un kolektīvi izkoptās prasmes un iemaņas šad tad atrādītas arī vairāk vai mazāk atsaucīgu skatītāju vai klausītāju lokam, klāt ir viens no atbildīgākajiem brīžiem – prasmju izvērtēšanas un, ko tur liegties, arī salīdzināšanas skates. Par laimi vai kā, bet šai ziņā pamatnosacījumi nu jau no tālajiem manas bērnības, tas ir padomijas laikiem, šķiet, daudz nav mainījušies. No augšas tiek izvirzītas obligātās lietas – tās, par kurām maz, bet tomēr maksā valsts – par Dziesmu un deju svētku kustības iedzīvināšanu (deju kolektīvu, orķestru un koru repertuārs), par to, ka dažas dejas un dziesmas, skaņdarbus ir jāapgūst un arī skatē jāizpilda obligāti, ka kolektīviem jāpiedalās kopmēģinājumos un arī dažos citos valstiski organizētos lielpasākumos – novadu svētkos un salidojumos. Līdzīgi tas ir arī mazākiem kolektīviem – ansambļiem, teātru un folkloras kopām, pat daiļamatniekiem… Taču te gan ir vairāk brīvības kā pašiem kolektīviem, tā vadītājiem un kultūras darba organizatoriem. Tieši viņu un citu pašvaldības atbildīgo rokās ir tas, vai skates – šie it kā jau brīvprātīgi obligātie ikgadējie pasākumi kļūst par visiem – gan klausītājiem, gan dalībniekiem – priekpilnu un baudāmu notikumu vai tikai par mazliet nervus kairinošu, kaut kādam slikti apjaustam pienākumam atdotu dienu, kas kā trekns ķeksis tiek ievilkts kāda ļoti atbildīga ierēdņa atskaitē…

Par to jādomā, redzot, cik daudzi sadejošanās un sadziedāšanās koncerti, kas, skates gaidot, notiek viens pēc otra, tomēr paliek kā savējo sveiciens savējiem, jo tikai rets un ļoti rūdīts klausītājs vai skatītājs ”no malas” var izturēt stundām ilgu viena veida pašdarbības pasākumu bez nopietna scenārija, bez interesantiem iestarpinājumiem, bez tikai konkrētam pasākumam raksturīgām radošuma rozīnītēm. Par to bija jādomā, kopā ar kori viesojoties Mažeiķos un redzot, ka nemaz nevajag daudz, pietiek ar vietējās mūzikas skolas pedagogu un audzēkņu nelieliem priekšnesumiem, ar atraktīviem kolektīvu pieteikumiem, lai tradicionāls koncerts sniegtu gan estētisku, gan emocionālu baudījumu.

Par to bija jādomā arī pēc nesen notikušās novadu ansambļu skates…

Manuprāt, šogad daudzi ansambļi arī bez pēdējos gados modē nākušās dažādu atribūtu un citu teatrālu momentu izmantošanas sniedza ļoti baudāmus, izjustus un muzikālus priekšnesumus. Teju par katru no ansambļiem un tā vadītājiem varētu pateikt daudz labu vārdu. Daudzus varēja paslavēt par apbrīnojamu izaugsmi («Domino»), par dziedāšanas prieku, par repertuāra izvēli, dziedāšanas kultūru, aranžējumu utt, utjpr (Dzintras Lindes, Sandras Šteinbergas, Gitas Vanagas, Daces Perševicas vadītie kolektīvi; piedodiet tie, ko nedzirdēju!). Diemžēl, kaut daudzkārt solīts, arī šogad skate par koncertu tomēr netapa, bet žūrijas izvērtējuma (tāds taču bija!) un labo vārdu vietā bija tikai viens paldies… pašvaldībām. Tām, kas dažiem ansambļiem sagādājušas skaistus tērpus