Dzīvojot Padomju Savienībā, bijām vienlīdzīgi – vismaz tā mums toreiz stāstīja. Tad nu biju iedomājusies, ka arī Laimes mātei pret visiem vajadzētu būt vienlīdz dāsnai. Taču – ak, vai! – šķiet, būšu maldījusies. Kā citādi izskaidrot, ka dažiem dzīvē viss iet no rokas, kamēr citi, laimi meklējot, gandrīz vai sevi pašu pazaudē?

Es gan nezinu, kā izmērīt laimes lielumu (nav jau asinsspiediens!), bet kompānijai «World Happiness Report» ir sava pieredze un pagājušajā nedēļā tā nākusi klajā ar pētījumu rezultātiem. Ņemot vērā iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, paredzamo veselīgas dzīves ilgumu, pastāvošo sociālā atbalsta sistēmu un korupcijas līmeņa uztveri, no 158 pasaules valstīm par laimīgāko atzīta Šveice, tai seko Islande, Dānija, Norvēģija, Kanāda utt., bet 89. vietu ieņem Latvija. Man gan ir aizdomas, ka pētījumā bagātība un ērtības varētu būt sajauktas ar dvēseles vērtībām. Naudā, kā zināms, laime neslēpjas, un bagātie arī raud. Pieļauju gan, ka krietni retāk nekā tie, kuru pleciem uzvēlies trūkuma slogs. Kaut gan liela nozīme ir salīdzinājumam – dzīvojot starp sev līdzīgiem, savu nabadzību tik krasi nejūt. Bet vaidētāji gan mēs, latvieši (protams, ne visi), esam lieli. Te nu der pārdomāt Imanta Ziedoņa sacīto: “Pa lielākai daļai visas žēlabas skan bez pašpiedalīšanās.”

Sociologs Arnis Kaktiņš novērojis, ka laimīgi cilvēki biežāk samīļo otru, pauž otram atzinību, atbalsta un iepriecina otru, kā arī uzklausa otru. Un to nu gan mēs katrs varam – atrast laiku saviem mīļajiem.

Vispār jau laime ir mainīga kā laika apstākļi. Vienu dienu cilvēks jūtas laimīgs gluži ne no kā, bet jau nākamajā ļaujas neizprotamam pesimismam. Tāpēc, manuprāt, dikti nopietni tos pētījumus par laimi uztvert nevajadzētu.

Bet laimīgi cilvēki ir! Ar viņiem ir vienkārši un viegli kopā būt. Nu, palūkojieties uz skolotāju Rasmu Valdmani – cik dzīves piepildīta un laimīga viņa staro savā 75. gadu jubilejā!