Manas bērnības laiks, kas lielākoties aizvadīts tepat, Tukuma vecpilsētā, līdzīgi kā vairumam manu klases un sētas biedru, materiālo iespēju ziņā bija visai pieticīgs.  Taču… badā nebijām un pliki apkārt nestaigājām. Cik grūti bija mūs pabarot, apģērbt, kādā klases ekskursijā palaist – tās jau bija vecāku rūpes. Jā, pusaudžu gados, gluži tāpat kā šodienas vienaudžiem, nebija, ko vilkt mugurā, uz ballīti pavisam noteikti. Atšķirība tik tā, ka šodien, iespējams, nav īstā zīmola drēbes, bet mums toreiz bija jāizlīdzas ar skolas ansambļa sarafānu, jo reti kuram bija vairākas apģērbu kārtas… Jā, un vēl – mēs sētā un uz ielas ar ēdamām lietām iziet nedrīkstējām. Un ne jau kaut kādu tur higiēnas apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka ”varbūt arī citiem gribēsies, bet tev nav tik daudz, lai varētu dalīties”…  Bija jau arī reizes, kad visa ģimene krāmējāmies pa pagrabu un pieliekamo, lai atrastu nododamo taru un sanāktu vilciena biļetei, un mēs ar brāli varētu aizbraukt kopā ar klasi, piemēram, uz koncertlekciju… 

Šis viss garais ievads par to, ka, paldies dievam, no pieredzes saprotu un zinu, ar ko atšķiras visādas gribēšanas un iegribas no patiesas vajadzības. Un tieši no bērnības nāk arī  atziņa par šodienas lielāko un spiedīgāko vajadzību. Proti, manuprāt,  gan toreiz, gan, kā šķiet, vēl jo vairāk šodien gan veciem, gan jo īpaši jauniem cilvēkiem vislielākās rūpes sagādā… mājoklis. Tiem, kam tas ir, – aizvien dārgāka tā uzturēšana, komunālo izdevumu augšupeja un bažas, vai un kā par to samaksāt. Kam sava mājokļa nav… Patiesībā es tiešam nezinu, kā jaunu cilvēku ģimene, kam nav maksātspējīgu vecāku aizmugures, tai skaitā viņu gādātā uzkrājuma spilvena, var tikt pie sava un arī ikdienā maksājumu ziņā pavelkama dzīvokļa. Jā, ja abi strādā un saņem kaut vai tikai vidējo algu, varbūt gluži badā mirt nenāktos, bet… Par bērniem? Jā, nu par tiem gan būtu stipri jāpadomā. Īpaši, ja nav aizmugures un negribas nonākt nabadzības un, iespējams, arī mājokļa zaudēšanas vai grūti apmaksājumu parādu zonā. 

Teiksiet, es te pārspīlēju? Bet skaitļi, manuprāt, ir visai daiļrunīgi.  2025. gadā vidējā bruto (uz papīra) alga Latvijā bija aptuveni 1835 eiro mēnesī (Igaunijā – apmēram 2200 eiro, bet Lietuvā – ap 2480 eiro). Turklāt Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka, salīdzinot ar Rīgas vidējo 2068, Zemgalē un arī Tukumā vidējā alga – jau atkal bruto variantā – šobrīd svārstās no 1200 līdz 1350 eiro, kas ir ap 860 eiro uz rokas… Nu, labi, nerunāsim te par cilvēkiem, kas vieni audzina bērnus (Centrālā statistikas pārvalde liecina, ka Latvijā tādas ir vairāk nekā 83 000 mājsaimniecības jeb 30% no visām) vai arī kas saņem tikai minimālo algu. Arī par vidējo pensionāru ne. Šie visi mums automātiski ir uz nabadzības sliekšņa. Taču arī ar tiem 830 eiro taču trīs cilvēku ģimeni neuzturēsi pat tad, ja esi to laimīgo vidū, kam ir no vecvecākiem vai vecākiem mantojumā palicis dzīvoklis vai māja. Vai ja tev, piemēram, pašvaldība kaut kādu īpašu nopelnu dēļ nepiešķir dzīvokli un pēc tam to par smiekla naudu nevis tirgus cenu ļauj izpirkt… Bet tie tiešām ir izņēmuma nevis vispārējās prakses gadījumi. Tāpēc neslēpšu, mani tiešām mulsina gan politiķu brēkuļošana par izmirstošo nāciju, gan tēlotā apņēmība risināt demogrāfiskās problēmas. Diemžēl, zinot, cik spiedīgos apstākļos dzīvo daudzas jaunās ģimenes (un arī seniori), tai skaitā arī mūsu pašvaldībā, pilnā mērā grūti dalīties arī priekā par tiešām ievērojamo apjomu jauno mājokļu, kas pēdējā gada, divu laikā uzbūvēti mūsu pilsētā un novadā – tuvākajā laikā būs  jau vairāk nekā 150. Un, jā, tas ir ļoti daudz. Īpaši, ja zināms, ka no Ekonomikas ministrijas aprēķinātās vajadzības jeb 6000 mājokļiem un atbalsta programmā ieliktajiem 1000 visā valstī kopumā līdz 2027. gadam plānots uzbūvēt vien… 467.

 Tas, ka mājokļi vispār ir, ir tikai viena medaļas puse. Jautājums, vai par zemas īres maksas mājokli saucams dzīvoklis, kur par vienu īres m² jāmaksā 6 līdz 6,5 eiro, kam klāt vēl jāliek komunālie maksājumi? Tātad par vidēja lieluma jauno dzīvokli ~60 m² lielumā pēc pašreizējām cenām nāktos maksā mēnesī ap 600 eiro… Vai ar atlikušajiem vidēji 260 eiro kaut vai tikai trīs cilvēku ģimenei izdzīvošanai pietiks?... Lūk, šeit arī, manuprāt, lielā mērā aizķeras stāsts par izaugsmi, attīstību un tautas augšupvedošo ataudzi…