Pārbaudījumi, ko mums sagādājis pandēmijas laiks, nāk ar aizvien jaunām atziņām. Tie likuši apstāties no straujā skrējiena, vairāk domāt, izvērtēt dzīvē svarīgākās un mazāksvarīgas lietas, bez kurām, šķiet, agrāk nu nekādi nevarējām iztikt. Domājams, šai vērtēšanai jānotiek gan mūsu katra paša dzīvē, gan arī valsts un visas pasaules mērogā.

Dzīves pieredze katrai paaudzei ir cita. Esmu pēckara laika bērns, kad bija tikai viena patiesība un visiem viens pareizais viedoklis. Un man ir prieks, ka savā dzīvē dabūju piedzīvot pārmaiņas, to, ka krita dzelzs priekškars un Latvija atguva neatkarību ar nelieliem upuriem. Tolaik cerējām, ka jaunajā valstī saimniekosim saprātīgi, visi dzīvosim pārticīgi… Bet nezinājām, ka ceļš uz pārticību nebūs līdzens pašu nezināšanas, neapzinīguma, alkatības, negodīguma dēļ un ka šīs negācijas diemžēl sastopamas ikvienā sabiedrībā un ir gan grūti skaužamas.

Atceros, ka 90. gadu sākumā kādā gaterī strādnieks nelaimes gadījumā zaudēja abas kājas. Pēc nelaimes gatera īpašnieks jeb uzņēmējs savu strādnieku vairs nepazina, jo viņš nebija oficiāli noformēts darbā. Nelaimīgais cilvēks tādējādi zaudēja gan slimības, gan citus ar nelaimes gadījumu saistītos atbalstus, jo par viņu nebija maksāti nodokļi. Tolaik daudzi strādāja šādā režīmā, jo vienkārši nebija citas izejas: ja dzīvo laukos, tev nav savs auto, uz darbu kaut kur tālāk aizbraukt vienkārši nevari, bet dzīvesvietas tuvumā darba nav… Tajā pat laikā jau tad bija uzņēmēji, kuri godprātīgi maksāja visus nodokļus, tātad acīmredzot prata organizēt ražošanu, bija tālredzīgi un gudri un viņu uzņēmumi ir auguši un ir dzīvotspējīgi arī šodien, pēc vairāk nekā 20 gadiem. Kamēr lielākā daļa daudzo nodokļu nemaksātāju no Uzņēmumu reģistra ir pazudusi. Un jāteic, ka šie godprātīgie uzņēmēji arī par darbaspēka trūkumu tik ļoti nemaz nesūdzas, jo tas ir tikai normāli, ka labas pārvaldības uzņēmumā strādāt grib katrs.

Pašlaik, pandēmijas laikā, redzam, ka kļūdījušies arī mūsu valsts likumdevēji. Grūti gan šobrīd pateikt, vai tās bija kļūdas, vai kāda apzināta lobēšana… Kad mums vēl nebija gana harvesteru, kokus zāģēja mežistrādes brigādes. Un tad kādam gaišam prātam radās doma, ka katrs mežstrādnieks varētu būt individuāla darba veicējs ar savu atbildību par darba drošību, un tādējādi būtu arī jāmaksā mazāk nodokļu!… Arī tolaik bija nelaimes gadījumi un ne viens vien izbaudīja sociālo neaizsargātību, kaut arī mežsaimniecība nebūt nebija tā neienesīgākā nozare, kur mežizstrādātājam nevarētu samaksāt cilvēka cienīgu algu un valstij nodokļus. Vēlāk, laika gaitā, radās mikrouzņēmumi. Likumdošanā atkal pietrūka tālredzības un labi domātais (vai jau atkal – apzināti veidotais) – iespēja palīdzēt attīstīties jauniem uzņēmumiem –, tā sakot, izgāzās, jo nu par mikrouzņēmumiem kļuva taksometru firmas, vēl daudzas citas, kuras nebūt nebija biznesā iesācēji, bet gan apgrozīja simtus tūkstošus un vēl vairāk.

Un tagad pandēmijas laiks arī šo visu ir nolicis pie vietas. Kad nu valsts piešķir dīkstāves pabalstu, izrādās, ka daudzi to nevar saņemt, jo ir mikrouzņēmuma nodokļu maksātāji vai individuāla darba veicēji. Arī ne visi var droši doties bezdarbniekos, jo, kā zināms, joprojām dažviet pastāv aplokšņu algas. Un pat vēl vairāk: daži apsviedīgākie uzņēmēji jau atkal prāto par to, ka krīzes laikā cilvēkiem nebūs darba, tāpēc varētu darba algu samazināt vai kaut ko samaksāt aploksnē. Var gadīties, ka patiešām uzņēmums ir nonācis grūtībās, ka algas uz kādu laiku jāsamazina. Šādos apstākļos tā var būt. Bet nekāda ziņā nedrīkstētu piedāvāt aplokšņu algas! Tas būtu tikpat kā divas reizes uzkāpt uz viena un tā paša grābekļa. Katram jāpazinās, ka, piekrītot aplokšņu algām, esam zaudējuši paši savu sociālo spilvenu: nekad nevaram zināt, kad mūs piemeklēs kāda slimība un iestāsies darba nespēja, tāpat arī, ja kādam šķiet, ka līdz pensijai vēl tālu, ticiet man, dzīve aizskrien vēja spārniem…. Un tad samaksātie nodokļi ir ļoti svarīgi. Nu nav vairs 90. gadi, esam kļuvuši (vismaz jācer) gudrāki, vairāk pieredzējuši, arī salīdzinoši pārticīgāki, tādējādi arī neatkarīgāki un tāpēc arī lēmumi jāieņem atbildīgāk. Jāpiekrīt bijušajam Rundāles pils muzeja direktoram,  cienījamam Imantam Lancmanim, kurš «Latvijas Avīzes» izdotajās «Kultūrzīmēs»  saka: ”Pašreizējā katastrofa, par laimi ir nogaidījusi – pirms gadiem divdesmit būtu sliktāk. Tagad izrādījās, ka atrodas miljardi eiro stāvokļa atvieglošanai, ka Latvijas valdība, ko modē ir nopelt, pieņem samērīgus lēmumus.” Bet samērīgi un saprātīgi lēmumi jāpieņem arī ikvienam no mums.