Kādreiz bija populārs raidījums, kura nosaukums, tulkojot no krievu valodas, skan apmēram tā – «Acīmredzamais, neticamais». Šķiet, pēdējā laikā ne viens vien notikums Latvijā tam atbilstu. Ja vēl kaut kā var saprast oligarhu savtīgo rīcību, vēlmi iegūt aizvien vairāk un vairāk… Sak, nu ko padarīsi, ir tādi oligarhi, un sabiedrībai tādi aizvien būs jāpieskata… Tad, manuprāt, kuģa – mājas stāsts stabili pārspēj oligarhu sāgu. Izrādās, ka esam tā kā no muļķu zemes nākuši, ka nespējam atšķirt, kas ir kas. Cilvēkam-parastajam šī lieta ir skaidra, un par netaisnību un kāda naudas maisa visatļautību pat raudiens vairs nenāk, bet gan jāsmejas pilnā kaklā, kā augsti skoloti juristi un daudz pieredzējuši politiķi stundām sēž komisijas sēdē un prāto, vai tā ir māja, vai tas tomēr ir kuģis… Bet, ja saka, ka laiks ir nauda, ka ierēdņu algas tik zemas, tik zemas, ka kvalifikācija ir par zemu, lai tiktu par kuģi – māju skaidrībā, kas zina, iespējams, ka algas patiesi ir jāpaaugstina…

Kaut gan saka, ka smieklos ir vitamīni, tomēr nevar jau visu laiku tikai smieties vien. Dažkārt ir arī jāpastrādā. Un te gribētos teikt, – ja vien labi gribam, nežēlojam savu laiku un darbu, nesakām: ”Ko tad nu es, gan jau manā vietā to izdarīs kāds cits vai arī, ka nav vērts iet politikā, nav vērts uzņemties sabiedrisku darbu un atbildību, ka tikpat jau nekas no tā neiznāks vai to nenovērtēs,” varam paveikt visai daudz. Šādas pārdomas man radās nu jau arī ar nelielu laika atstarpi gan pēc Latvijas Žurnālistu asociācijas nodibināšanas, gan pēc «Mana Balss» akcijas Latvijas mežu pasargāšanai no pārmēru izciršanas, gan arī ikgadējā dārzkopju konferencē Bulduros. Kad tika apdraudēta Bulduru dārzkopības vidusskolas pastāvēšana, bijušie skolas absolventi, kuri ir gan uzņēmēji, gan savas nozares speciālisti, gan nu jau arī pensionāri, izveidoja biedrību skolas attīstībai un ar tās priekšsēdētāju Ansi Birznieku priekšgalā vērsās pie valdības un panāca, ka Latvijā vienīgā dārzkopju skola tika saglabāta un ne tikai saglabāta. Nu jau arī sāk iezīmēties jauni pavērsieni skolas izaugsmē. Atceros, ka savulaik augļkopji, dārzeņkopji un stādu audzētāji dibināja savas sabiedriskās organizācijas, lai kopīgi varētu ietekmēt valdību un lēmumus, kas skar ražošanu.

Ja par mājas – kuģa epopeju tikai pasmejamies un zinām, ka tā ar laiku aizies nebūtībā, tad dārzkopju veikums, kaut arī pašlaik ne tik skaļš un pamanāms, ir stabils, paliekošs pienesums nozares un arī valsts attīstībai.