Slēdz skolu, veikalu, pasta nodaļu, noņem vilcienu vai autobusu – tādā vai citādā secībā iespējas un pakalpojumi gadu no gada aizplūst no laukiem. Un, kamēr vieniem tas ir tikai fakts, kas viņu dzīvi tikpat kā neietekmē, tad daļai tas ir vēl viens solis, kā ne pēc savas vēlmes, bet ar citu rokām palikt sabiedrības malā, jo īpaši laukos. Jo katras aizvērtas durvis, vai tas būtu veikals vai īpaši jau pasta nodaļa, galu galā samazina iespēju būt informētam, samazina iespēju paša spēkiem nokārtot tos jautājumus, kas lauciniekam ļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, nevis lūgties atbalstu vai palīdzību no citiem. Tas attiecas uz tiem ļaudīm, kas nekur tālu paši aizkļūt nevar, bet tai pat laikā – kā jebkurš, vēlas būt pašpietiekams, nevis iztikt ar citu palīdzību. Tāpēc lauki tukšojas.
Kādu laiku bērni braukā ar skolēnu autobusiem garus gabalus līdz tuvākajai skolai, līdz vecāki pārceļas uz pilsētu, kur skola ir pāris minūšu attālumā un kur nav jābūt atkarīgam no autobusa. Stindzinošs klusums – reiz teica kādā pagastā, kad tur aizvēra skolu, un par visu vairāk bažījās, vai ģimenes nesāks pārcelties. Sāka.
Tālāk seko veikals, kas vairs nav rentabls – ir daudz apdzīvotu vietu, kur kādu ēku arvien rotā tirdzniecības vietas nosaukums, lai gan pati vieta sen ir vēsture. Ļaudis kāpj mašīnās un brauc uz pagasta centru, bet kam nav auto, brauc ar autobusu un stiepj smagas iepirkumu somas vai lūdz kaimiņiem palīdzību.
Jā, un arī pasta nodaļu ēku logi daudzviet tukši, turklāt, kā redzams, šis process arvien tur-pinās pat lielos pagastu centros, jo pasta izpratnē arī šīs nodaļas nav rentablas, lai gan pasts 2019. gadā strādājis ar 96 miljonu eiro lielu peļņu. Bet, kā vaicā ļaudis Slampē – kas tad ir rentabli? Cilvēks noteikti nav izdevīgs, jo tikai prasa un prasa… Jā, prasa arī no savas pašvaldības, lai palīdz, bet … Kaut kur sola atstāt pastniekam galdu un krēslu pagastmājā, bet citur nesola arī to, lai gan tieši tādos brīžos vietvaru vārds un darbi būtu īstajā vietā. Tikmēr pasts sola, ka turpmāk visu paveiks pastnieks, lai gan šī ziņa pasta klientus tā arī nesasniedz, jo arī tagad pasts nav publiski ziņojis, ka nodaļas Slampē un Smārdē slēgs. Kamdēļ tracināt cilvēkus?! Viņi ir skaitļi statistikā, kas, kā izrādās, nav bijusi pietiekama, lai pasta nodaļu saglabātu, lai gan viņu vēlmes neviens nav nedz uzklausījis, nedz patiesībā arī vaicājis. Tie, protams, ir gados vecāki cilvēki, kas pastu izmanto, lai samaksātu rēķinus, pasūtītu laikrakstus, iegādātos saimniecības preces.
Atceros laikus, kad sievas ar piena kannām sanāca vienuviet un sarunājoties gaidīja, kad piena muca atbrauks tām pakaļ. Kādam, kas bija jaunāks gados, šķita – nu ko tās sievas var runāt un runāt, bet tais sarunās visa dzīve tika izrunāta, tai skaitā arī problēmas un bēdas… Un to visi labi zinām – ka dalīta bēda – pusbēda, bet dalīts prieks – dubultīgs. Tieši tāpat laukos aprunājas veikalnieks, bibliotekārs, pastnieks, jo – cik ilgi dzīvosi ar sevi un savu problēmu viens!?
Kā šie ļaudis iztiks turpmāk? Protams, viņi izdzīvos, kā izdzīvojuši dažādu pārmaiņu laikos, jo neba jau kas vairāk ir ticis dots, drīzāk tikai ņemts, tāpēc viņu dzīvē tās būs jau kārtējās nervus satraucošas izmaiņas… Dzīves kvalitāte?! Tā daudziem noteikti ir svešvārds, par ko pat domāt būtu grēks, kur nu vēl pieprasīt.
Var jau būt, ka mūsu valsts nav tik bagāta lai uzturētu iestādes tāpēc, ka kādam nav automašīnas, datora vai interneta, bet vai valsts var atļauties mūsu mazajā Latvijā norobežoties no tiem, kas nevar atļauties mūsdienīgas tehnoloģijas?! Un tas, kā vienmēr, ir jautājums – vai mūsu mazā valsts redz katru, vai tikai tos, kurus var sasniegt attālināti?