Kāpēc mūždien vispirms kaut kam ir jānotiek, lai mēs ”pamostos” – atjēgtos, saņemtos un rīkotos? Kāpēc tikai, ”dzīves piespiesti”, sāk strādāt likumdevēji, sasparojas kontroles institūcijas, pie sava tiešā darba ķeras attiecīgās ministrijas?

Pirms 2. marta, kad Putins vēl nebija visai pasaulei klaji nodemonstrējis, ka krieviski runājošo iedzīvotāju atrašanās ārpus Krievijas ir drauds mītnes zemju neatkarībai, arī Latvija ”gulēja uz ausīm”: neviena mūsu valstsvīra rūpju lokā nebija Latgales iedzīvotāji, kam vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas joprojām bija jāiztiek bez savas valsts televīzijas programmām.

Ne valsts drošības iestādes, ne Izglītības ministriju neinteresēja, no kādiem mācību līdzekļiem Latvijas vēsturi apgūst tie skolēni, kuriem mācību valoda nav latviešu valoda. Toties kāda cita valsts nepaļāvās tikai uz šo jauniešu vecākiem un vecvecākiem, kas mūsu valstī savulaik ienāca kā iekarotāji vai ”komunisma cēlāji” – ar savu mentalitāti, ar pavisam citu domāšanas veidu. Tagad nu izrādās, ka Latvijas vēsture viņiem mācīta ”sagrozītā veidā”.

Lai atsevišķu darboņu grupas nezaudētu lielu un stabilu personisko ienākumu avotus, Latvijā visiem spēkiem tika bremzēta valstiski saprātīga energoresursu ieguves un  nodrošināšanas stratēģija – šajā cīņā pat dažs labs ”citādi domājošs” ministrs tika nomainīts!..

Labi, varam neuzskaitīt visas šīs negācijas. Bet – ko tālāk?! Vienotība Latvijā ir tikai vienas partijas nosaukumā, – ne valsts attīstības stratēģijā, ne personības attīstības koncepcijā to neatrast, jo tādu mums vienkārši… nav! Kurš NOTIKUMS būs tas, kas liks mums apstāties šajā ”kļūdu radīšanas” procesā? Kurš CILVĒKS būs tas, kurš izņems savu sirdi no krūtīm, lai turētu to kā spožu lāpu, garagaismas ceļu rādot (ak, dažs tagad sacīs,– tas jau atkal no daiļliteratūras, no mītiem, no folkloras!)? Jo dzīvē mēs – visos līmeņos! – nereti izturamies tā, kā tas krievu zemnieks sakāmvārdā: ”Пока гром не грянет, мужик не перекрестится” („Kamēr pērkons nenograndīs, zemnieks krustu nepārmetīs”…)