Pirms gadiem divdesmit, kārtējā skolas salidojuma laikā, visnotaļ atklātā sarunā čalojot ar bijušajiem klases biedriem un vienlaikus cenšoties sazīmēt reiz pazīstamus vaibstus vecāka gadagājuma ļaužu sejās, pēkšņi ar kaunu viens otram atzināmies, ka gan skolas laikā, gan arī vēlākajos gados dažus cilvēkus esam vērtējuši pavisam aplam. Izrādās, mūsu jaunības maksimālismā visai kategoriskajiem (patētiski slavinošiem vai biežāk gan iznīcinošiem) spriedumiem par vienu vai otru skolas biedru vai skolotāju ilgus gadus (kas dīvaini – arī pēc skolas beigšanas) bija pilnīgi pieticis ar kaut kādām nejaušām citu cilvēku izmestām frāzēm, spriedumiem, ar kaut kādiem, no šodienas viedokļa raugoties, pilnīgi nenozīmīgiem notikumiem. Tiešām svelošs kauns, apzinoties, ka, iespējams, šādas paviršības un kategoriskuma dēļ arī es esmu kāda dzīvi (tāpat kā kādas manējo) jau bērnudārzā vai skolā padarījusi reizēm pavisam neciešamu…

Jāatzīst, šī pirms nu jau daudziem gadiem nākusī atklāsme man joprojām ir zināms traucēklis tagadējā – žurnālistes – darbā. Lai cik tas arī varbūt neliktos dīvaini, atrodu attaisnojumu gandrīz katram cilvēkam (ne rīcībai!). Šajā vecumā ir tiešām ļoti grūti noticēt, ka lūk, šis ”tik foršais, vienkāršais un atsaucīgais puisis” ir vardarbīgs nelietis, kas sit bērnus un arī sievu, vai, lūk, šis ”solīdais, mērķtiecīgais un, kā šķiet, arī ļoti gudrais” jaunēklis ir prasts kontrabandists ar tieksmi darboties politikā, savukārt šis ”sirsnīgais un iejūtīgais politiķis” ir mīkstmiesīgs melis. Tieši tāpēc (galvenokārt tāpēc), jau daudzus gadus uzklausot reizēm pat kaudzēm nākušos pārmetumus, kas tika un joprojām tiek veltīti Tukuma domes ”privatizācijas un iepirkumu politikai”, kā arī to realizētājiem, parasti vismaz uz kādu laiku esmu ieturējusi pauzi. Vispirms pieņemot, ka manā rīcībā nav visa informācija un attiecīgi baidoties izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Otrkārt, atzīšos, nereti pavisam nežurnālistiski cenšos apdomāt arī kādu soli uz priekšu, sak, nu labi, kā būtu, ja būtu, kas būtu, ja būtu citādi?… Bet, protams, ka arī šādai – ”bremžu politikai” – ir savas robežas. Kaut arī reizēm ļoti tālu novilktas, bet ir. Piemēram, atzīšos, par domes arhitekti Zani Koroļu vēl pavisam nesen biju vislabākajās domās, neskatoties pat uz to, ka kāds labi zināms un ļoti zinošs politiķis neslēpa savas dusmas par Zanes iesaistīšanos iepirkumu procesos, sak, pati raksta iepirkuma noteikumus un pati vienam uzņēmējam sagatavo pieteikumu! Ar svešas firmas un svešu parakstu, protams. Nenoticēju. Taču robeža manai ticībai šīs amatpersonas, šīs arhitektes godaprātam pienāca brīdī, kad, atsaucoties iedzīvotāju interesei, nācās rakstīt zvēra melus, ka monstrs Veidenbauma un Rīgas ielas stūrī ir Koroļu ģimenes pieticīgā dārza mājiņa. Aiz nekaunības radītā pārsteiguma pat neattapām pajautāt – kur tad dārzs?!

Savukārt sāgā par tagadējo domes izpilddirektoru un arī domes iepirkumu komisijas vadītāju Māri Rudaus-Rudovski (arī bezgala jauko, visu iemīļoto un atsaucīgo Raiņa skolas absolventu) tai nepietuvojos, arī uzklausot sūdzības par nelikumībām privatizācijā un nekustamo īpašumu denacionalizācijā (pat «Lauksargu» īpašumu dēļ ne). Tā īsti neticēju arī stāstiem par iespējamiem kukuļiem un viņa pelēkā kardināla statusam. Taču pavisam treknu punktu manai, iespējams, naivajai ticībai šī cilvēka godaprātam pielika sāga par Pārupes ielu. Jo vismaz man tā sākās ar, manuprāt, vājprātīgiem izpilddirektora meliem (kam, pirmo reizi publicējot, arī noticēju), ka uzņēmējiem ir milzīgi zaudējumi slēgtā pagrieziena uz Smārdes ielu un apbraucamā ceļa dēļ. Nu kāds sviests!? Kādi tūkstoši zaudējumu, kādi parakstu simti un īpašās ”daudzu” uzņēmēju vajadzības?! Kāpēc neuzlabot draugam, skolas biedram un partijas labākajam ziedotājam jau tā nesliktos dzīves apstākļus? Kāpēc vēl piedevām neizkārtot superīgo daudzo apgaismes stabu projektu? (Diez, vai vēl kur pilsētā ir tik blīvi apgaismota iela?) Kāpēc pie viena neparūpēties par savas zemes vērtības pieaugumu? Kāpēc gan ne, ja, kā izrādās, kārtība – ”paši taisām iepirkumus, paši zinām, kam tajos jāpiedalās un jāuzvar” – ir visiem iesaistītajiem, jo īpaši ieinteresētajiem uzņēmējiem, labi zināma? Atzīšos, pēc šī man nekādu pierādījumu nevajag. Arī gadījumā ar «Pasaciņas» iepirkumu ne, jo, ticu, ka juridiski, gluži tāpat kā gadījumos ar valsts mērogā tik odiozajiem maksātnespējas procesiem, juridiski viss būs kārtībā. ”Nav smuki, bet darīt var,” tā par abu Māru – Rudaus-Rudovska un Birzuļa – darbošanos domes Zemes komisijā reiz izteicās abu bijušais priekšnieks Juris Šulcs.

Manuprāt, savu publisko reputāciju M. Rudaus-Rudovskis ir zaudējis neatgriezeniski, tāpēc tā īsti nesaprotu, kāda zaņķa pēc savējo, aizstāvot viņu, nu ir gatavi zaudēt arī politiskās sadarbības partneri?…