Kaut gan decembris un Advents ir pārdomu un piedošanas laiks, kad pievēršamies gaišām domām, gribam kaut mazdrusciņ būt labāki un arī piedodošāki,  šogad kaut kā ir iznācis tā, ka jādomā, jādomā, un… pieķeru sevi, ka visas šīs domas uz kašķi vien velk. Pat vēl vairāk, radusies tāda kā aizvainojuma sajūta. Un, tā domājot, atceros, ka šovasar gadījās būt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas onkoloģijas centrā, kur uz konsultācijām bija sanācis ievērojams skaits slimnieku. Kaut gan reģistratūrā intensīvi strādāja trīs darbinieces, rinda izvērtās visai gara. Daudzi un vairums jau visai cienījamos gados pacienti vismaz 40 minūtes, dažs varbūt arī vairāk, stāvēja kājās, gaidīdami savu rindu, jo krēslu, kur apsēsties visiem, nepietika. Šie cilvēki bija slimi, tas bija acīm redzams, pat no malas raugoties, un tā kājās stāvēšana viņiem nudien bija īsts pārbaudījums! Mierinu sevi ar domu, ka, iespējams, šāda situācija bija tikai šajā, vienīgajā reizē, kad to redzēju es… Bet, skatoties TV žurnālistu sagatavotos materiālus par vēža slimnieku situāciju mūsu valstī un 11 ieteikumus situācijas uzlabošanai, sapratu, ka var izdarīt daudzas elementāras lietas, kurām nauda nemaz nav vajadzīga.

Jau gadiem runājam, ka Latvijā ir visdārgākās zāles. Un daudziem mūsu valsts iedzīvotājiem tas ir vitāli svarīgs jautājums, daudzi dārdzības dēļ nevar atļauties visas nepieciešamās zāles sev iegādāties, bet bijušajai ministrei Čakšas kundzei un ne tikai viņai, šis, kā izrādās, bijis mazsvarīgs jautājums, neesot bijis laika tam pievērsties…

Nākamais skandāls nelegālo cigarešu tirgū. Šī situācija turpinājās gadiem, visi par to zināja un mūsu tiesībsargājošās iestādes aizvien bija bezspēcīgas… Jo, izrādās, nav jau likuma, lai kontrabandistu tiešām saņemtu reālu sodu!

Vai tiešām ierēdņi un valsts amatpersonas, kurām algu maksā nodokļu maksātāji – uzņēmēji un darba ņēmēji, strādā sabiedrības labā?  Tāds jautājums radīsies arī tad, ja mēģināsiet izmantot sabiedrisko satiksmi. Kad pa dienu bija atcelti daži elektrovilcieni Rīga – Tukums, to vietā nebija norīkots neviens autobuss! Apskatot grūti saredzamo (maziem baltiem burtiņiem uz melna fona) autobusu sarakstu, redzu, ka uz Tukumu neviens autobuss vairs neiet. Nenoticot, ka tā varētu būt taisnība,  dodos uz autoostas informācijas centru. Tur man saka tā: ”Kundze, vai tad jūs nezināt, ka tagad jūs esat priekš autobusiem nevis autobusi priekš jums?” Humors laikam patiešām palīdz. Pasmējāmies abas ar autoostas darbiniece, nudien palika vieglāk. Sagaidīju autobusu Rīga-Tukums-Kuldīga-Pāvilosta. Jau no Rīgas autobuss bija ļaužu pilns. Visus brauktgribētājus neuzņēma ne Bulduros, ne Dubultos, ne Slokā. Šoferis nervozs, jo autobuss nemaz nedrīkst uzņemt tik daudz pasažieru, cik jau uzņemts! Aiz autobusa loga vaimanas: ”Kur lai vakarā, tumsā, vējā un aukstumā palieku, man jātiek līdz Kuldīgai!?…”  Autobuss atstāj pieturu, un divas laimīgās kundzītes, kuras tomēr bija tikušas autobusā Dubultos, sarunājas. Esot nosalušas, ārā stāvot, jo stacijā iekārtota mākslas telpa. Būtu gribējies siltu kafiju, lai vismaz, autobusu un vilcienu gaidot, būtu, kur palikt.

Hm, ja tā padomā, arī Rīgas stacijā grūti atrast soliņu, kur apsēsties un pagaidīt vilcienu, jo te tikai veikali, veikali, arī kafejnīcas, bet – cik ilgi kafejnīcā sēdēsi?…

Un nu pēdējais, piliens negāciju jūrā: izrādās, turpmāk Milzkalnē daļa vilcienu nepieturēs. Dzīvoju te vairāk nekā 30 gadu. Visos laikos te bijusi vilcienu satiksme. Nekad nav bijis problēmu, kā nokļūt Rīgā. Šādu dīvainu koncepciju var izdomāt un piedāvāt tikai kabinetos sēdošie, kas nezina, kā laukos cilvēki dzīvo! Sabiedrība, kura šiem kabinetu vīriem un sievām maksā algu ar saviem nodokļiem, ir sacēlusies protestam. Piektdien no rīta 7.00 Milzkalnes stacijā bija sapulcējušies apmēram 40 līdz 50 cilvēki. Ļoti ceru, ka iedzīvotāju vēlmes tiks uzklausītas. Visiem vilcieniem ir jāpietur Milzkalnē, jo šī ir vienīgā iespēja apkārtnē dzīvojošiem ar sabiedrisko transportu nokļūt Rīgā, kamēr turpretī Jūrmalas stacijās ir daudz vairāk vilcienu un vēl autobusu satiksme. Ekspresvilcienus var plānot uz šo staciju rēķina. Vai tiešām Milzkalnes iedzīvotājiem, lai nokļūtu Rīgā, jāmēro 5 km kājām uz Tukumu pa neapgaismotu šoseju? Ļoti ceru, ka, risinot šo jautājumu, Milzkalnes iedzīvotājiem  nebūs jāsaņem tāda pat atbilde no biļešu kontrolieres vai  kasieres, kā saņēmu Rīgas autoostā: ”Nu ko jūs, kundze, tagad taču jūs esat priekš vilciena nevis vilciens priekš jums…”