Izskanējuši skolu pēdējie zvani, nosvinētas izlaiduma balles. Un kaut arī bijušajiem audzēkņiem ir priecīgs satraukums par nākotni, ir arī kāda skumjāka nots, sevišķi tajās rajona mācību iestādēs, kur jau nolemts – nākamajā gadā tur skolēnu čalas vairs neskanēs.

Dažas pašvaldības, iespējams, lolo cerības, ka apvienojoties vairs nebūs nekādu bēdu par skolu uzturēšanu, spēcīgākā pašvaldība atrisinās mazāk stiprās problēmas. Tomēr jāapzinās – ja kādā apdzīvotā vietā pazūd iestādes – pasts, skola, veikals, kultūras nams – pazūd arī sabiedriskā dzīve un šī vieta pamazām pārvēršas par tālu nomali. Jaunieši dzīvot un strādāt uz šo vietu parasti neatgriežas…
Tuvojoties reģionālajai reformai, daudzas vietas Latvijā un mūsu rajonā šai ziņā ir visai apdraudētas. Šķiet, reforma klauvē pie durvīm, bet ir ļoti daudz nezināmā. Spriežot pēc Pašvaldību un reģionālās attīstības lietu ministra Edgara Zalāna teiktā, reforma notiks par katru cenu, augšās par to, kas un kā notiks, viss esot skaidrs, bet skaidrības par izmaiņām ciematos, ciemos un mazpilsētās nav, tāpat kā nav skaidrības par infrastruktūru, kāda kurā vietā tā nākotnē sagaidāma.
Aizvien tiek slēgta kāda mazā lauku skoliņa un netrūkst ieganstu un aizbildināšanās, kāpēc tā jādara. Bet ceļi starp apdzīvotām lauku vietām ik gadus kļūst sliktāki, tos jau gadiem neviens neatjauno un pat negrasās to darīt. Neatkarīgi, vai skolnieciņam ir septiņi gadi un viņš mācās pirmajā klasē, vai piecpadsmit un 9. klasē, visiem, lai nokļūtu laikā skolā, jāceļas aizvien agrāk, bet mājās viņi ierodas vēlā un aizvien vēlākā pēcpusdienā, jo ik dienas nobraucamo kilometru skaits palielinās. Un, ja kādā vietā zūd skola, tas, šķiet, kļūst kā kuģis jūrā, ja tas neredz ne bāku, ne kompasu – gaismas un ceļa rādītāji ir zuduši.