Lasot mūsu pašu laikraksta interneta portālā ar acīmredzamu aizrautību saklabinātos komentārus par gonkošanu Kandavā, no teju jau pavisam pamestiem atmiņu apcirkņiem izpeld TĀ sajūta… Tā pacilājošā kņudināšana pakrūtē, ko pusaudzības laikā spēja pamodināt dažādas ekstrēmas, brīžiem pat antisociālas izdarības – lēkšana ar gumiju, peldēšanās ar visām drēbēm neatļautās vietās, braukāšana ar auto pa grants ceļiem “mācību nolūkos” utt. utjp. Kļūstot vecākam – kā gadu, tā statusa nozīmē – virsroku tomēr ņem pašsaglabāšanās instinkts. Un, jā, nu arī instinktīvās bailes – neziņa par to, kā tad savu protestu pret pieaugušo pasauli paudīs jaunā paaudze, pašu bērni…

Mierina psihologu atzinums, ka šāda – izaicinoši ekstrēma – izturēšanās ir ikvienas personības nobriešanas blakus produkts. Lai veidotu savu, neatkarīgu pasaules redzējumu, jaunietim vispirms jābūt iespējai kļūdīties un, kas ne mazāk svarīgi, kļūdieties ir jāmāk – ar cerību, ka izdosies izvairīties no sekām, kas būtiski ierobežotu rožainās nākotnes iespējas. (Te domāti tie bēdīgie gadījumi, kas pēc “jaunības dullumā” sastrādātā liek attapties ratiņkrēslā, ieslodzījuma iestādē, kādas atkarības vai reliģiskā fanātisma varā.)

Ko eksperti iesaka vecākiem? Pacietību un iecietību! Jāpieņem, ka noteiktā vecumposmā bērnam vai, pareizāk, jaunietim absolūtajā priekšplānā izvirzās sava bara vai pašpasludināto elku viedoklis. Bet vecāku vēlmes un vērtības ir kaut kur – pašā beigu galā.

Kad nu reiz pienāk tas brīdis, kad “jaunība” izslimota, kļūdu-seku attiecības uz personiskās ādas izbaudītas, visbiežāk kādreizējais ekstrēmais jaunietis kļūst par daudz rāmāku un arī no malas izprotamāku jauno cilvēku. Un, lūk, tas tad atkal ir laiks, kad ar savu redzējumu par pasaules kārtību uz skatuves var uznākt tieši vecāki. Bet tad būtiskākais ir jautājums – vai tas redzējums un vērtības, ko vēlētos nodot tālāk nākamajai paaudzei, maz pašiem ir? Vai nav tā, ka vēlamies zinošus, draudzīgus, čaklus, veselīgus bērnus bez kaitīgiem ieradumiem, kaut tai pašā laikā paši ne tuvu neesam ne tik balti, ne pūkaini? Savukārt, kritizējot “mūsdienu jaunatnes sliktos paradumus”, uz saviem grēciņiem acis ne tikai pieveram, bet pat aizveram uz visu klapi…