Kad naudas ne tikai vēlmēm, bet arī vajadzībām ir daudz par maz

Kad top šī redakcijas sleja un līdz laikraksta nodošanai tipogrāfijā atlikusi vien stunda, Saeimā joprojām turpinās debates par nākamā gada valsts budžetu.
Valdības vadītāja un arī Saeimas priekšsēdētāja gan solīja, ka nekādas nakts strādāšanas nebūs un 21.00 darbs tiks pārtraukts, lai, ja nepieciešams, to pabeigtu līdz Otrajam adventam, tas ir līdz svētdienai, 10. decembrim, šobrīd tur, Augstajā namā, viss burbuļo un vārās…
Kā jau bija gaidāms, lielākie strīdi joprojām ir par nodokļiem. Tai skaitā par tiem, kas it kā mazina nevienlīdzību (diferencētais ar nodokļiem neapliekamais ienākumu minimums) un palīdz cīnīties ar pelēko ekonomiku jeb nodokļu nemaksāšanu vispār. Karsti strīdējās arī par Pievienotās vērtības nodokli jeb lielākoties tā mazināšanu gan lauksaimniecības produktiem, gan arī zālēm. Šķiet, dārzeņu audzinātājiem nāksies tomēr samierināties ar PVN likmes pieaugumu viņu ražotajai produkcijai par septiņiem procentpunktiem, likmei sasniedzot 12%, kas gan arī joprojām ir krietni mazāks nekās citiem produktiem (21%). Kā uzņēmēja, protams, saprotu dārzeņkopju iebildumus un vēlmi palikt pie iepriekš iedotajām priekšrocībām, bet… Nu būsim taču godīgi, – tās kā eksperiments tika piešķirtas tikai uz laiku un tikai, lai pārliecinātos, vai tiešām šis solis mazinās importētās produkcijas spiedienu uz pašmāju ražotājiem. Ar domu, ka, iespējams, samazinātā nodokļu likme ļaus reāli konkurēt ar Latvijas tirgu plaši izplatīto ievērojami lētāko Polijas, arī Lietuvas un Turcijas preci. Ļaus samēroties konkurences cīņā pašiem ražotājiem, piespiedīs uz balto pusi pāriet pelēkajai ražošanas daļai. Un vēl bija iecerēts, ka ierēdņiem tas dos laiku, lai saprastu, kā nepieļaut, lai uzpircēju, pārpircēju un citu nodokļu optimizētāju shēmās ar uzviju nepazustu šie it kā jau tikai Latvijas ražotājiem paredzētie atvieglojumi. Vai tas pa šiem pieciem gadiem, kopš atvieglotais nodoklis kā pagaidu eksperimentālais variants ieviests, izdevies? Viedokļi krasi atšķiras. Bet ļaunākais jau tas, ka Zemkopības ministrija pa šiem gadiem un arī pēc tam, kad atvieglojumu termiņš jau vienu reizi un uz noteiktu laiku – kā reiz līdz šī gada 31. decembrim – bija pagarināts, tā arī aprēķinos balstītu pārskatu par šī soļa labvēlīgo ietekmi Latvijas ekonomikā, kā arī lauksaimnieku un patērētāju dzīvē tā arī nav devusi! Tieši tāpēc, lai cik arī nebūtu smagi, šobrīd piedāvātais 12% atvieglojums, manuprāt, jau tā ir milzīga piekāpšanās.
Par citu iecerēto nodokļu pieaugumu, piemēram, akcīzei cigaretēm, alkoholiskajiem dzērieniem, brīvostām un speciālajām ekonomiskajām zonām, pat nav daudz ko teikt – sen bija laiks! Jā, jā, zinu iebildumus, pieaugs kontrabanda un pašbrūvētā patēriņš, melnais tirgus. Bet ostas – nu tās nogrims aizmirstībā… Ziniet, ja līdzšinējo shēmošanu un oligarhu darbošanās dēļ stāv kā stāvējušas, tad nu šitā mazā Latvijas akcīzīte jau nu tām netraucēs ne nieka!
Ak, nav jau te ne vietas, ne laika visu budžeta apspriešanas strīdu iztirzāšanā, vien jāteic, ka tiešām žēl gan valsts maciņa turētājus no Finanšu ministrijas un arī mūs – pilsoņus-parastos. Lai ko mēs te neteiktu, naudas ne tikai visām mūsu vēlmēm, bet arī ļoti būtiskām vajadzībām ir daudz par maz! Un tā īsti to nemaz nav kur ņemt. Tagad, kad nauda nemaz vairs nav lēta, aizņemties arī īsti jau nevaram – valsts parāds nākamgad prognozēts 18,6 miljardu eiro apmērā, kas jau ir 41% no IKP un jau krietni pārsniedz plānotos ieņēmumus (17,8 miljardu eiro)! Turklāt budžets jau plānots ar 2.8% deficītu…
Bet tik daudzām vajadzībām – izglītībai, veselības aizsardzībai, policijai, ugunsdzējiem, armijai… – nepietiek.
Man gan, no malas raugoties, šķiet gluži tāpat, kā Valsts kontroles revidentiem (raksts 8. decembra numura 4. lappusē), – rezerves ir. Tik, lai tās redzētu, valsts saimniecība ir jāsakārto. Ja par medicīnu un izglītību runājam, tad Valsts kontrole savās revīzijās skaidri parāda, kur un kā tā naudiņa plūst bez jēgas, saprašanas un pamatotas vajadzības. Vajag tik gribēt un tos ”budžetam piesūkušos blusu” deķīšus kārtīgi izpurināt. To tad no sirds gribas mūsu 100 gudrajām galvām arī novēlēt – būt gudriem un apņēmīgiem tiešām strādā tautas un valsts, ne pietuvinātu interešu grupiņu labā! Bet, protams, ar apņēmību vien nepietiek, tāpēc, ja būtu tāda iespēja, pirms laist klāt pie naudas dalīšanas, kā obligātu pienākumu deputātiem piedāvātu tomēr iepazīties ar to, kur un kā tā naudiņa līdz šim tērēta. Un visvieglākais veids, kā to izdarīt, taču ir Valsts kontroles revidentu ziņojumu lasīšana. Ja grūti, var palūgt, lai mākslīgais intelekts nolasa priekšā…










