Mūsu “lielā austrumu kaimiņa”, kura vārdu pēdējā laikā pieņemts rakstīt ar mazo burtu, vēsture sastāv no neskaitāmu sazvērestību un provokāciju ķēdes. Nemaz jau nerunājot par valsts iekšējās pārvaldes slepenajiem, ar normālu saprātu neizprotamajiem lēmumiem, kuru rezultātā bada nāvē pagājušajā gadsimtā gāja bojā desmitiem miljonu strādnieku un zemnieku – valsts ekonomikas balstītāju. Arī ārpolitiskie mērķi šai impērisku vīziju allaž pārņemtajai lielvarai bieži regulāri sasniegti ar intrigu un provokāciju palīdzību, izrādot baisu nežēlību un vienaldzību par cilvēku upuru skaitu.

Starp uzskatāmiem un salīdzinoši neseniem piemēriem var nosaukt Padomju savienības uzbrukumu Somijai 1939. gadā. Šai jau sen iecerētajai operācijai  traucēja noslēgtais neuzbrukšanas līgums, taču, lai šo formālo šķērsli novērstu, padomijas vadoņi galvas ilgi nelauzīja. Plāns bija vienkāršs – pašiem apšaudīt savu karaspēka daļu, publiski sākt vaimanāt par “somu militāristu nekaunīgu provokāciju”, it kā pašaizsardzības nolūkos lauzt noslēgto līgumu un sākt uzbrukumu starptautiski atzītai neatkarīgai valstij. Līdzīga metode tika pielietota Gruzijas kara uzsākšanai 2008. gadā.

Arī 1991. gada 16. janvārī OMON veiktais uzbrukums Iekšlietu ministrijai Rīgā bija padomju specdienestu provokācija – raidīt šāvienus Bastejkalnā, vainu uzveļot miermīlīgiem barikāžu dalībniekiem, lai panāktu armijas iejaukšanos.

Jāteic, arī citi režīmi nav kautrējušies izmantot provokācijas, lai panāktu militāru konfliktu uzsākšanu. Piemēram, Austroungārijas troņmantinieka nogalināšana 1914. gadā izraisīja Pirmo pasaules karu. Otrais pasaules karš sākās pēc tam, kad 1939. gada 31. augustā Polijas armijas formās pārģērbti Trešā Reiha cilvēki uzbruka paši savai radiostacijai pierobežas pilsētā Glivicē, lai radītu formālu ieganstu Vācijas iebrukumam Polijā… Šādu piemēru vēsturē ir bezgala daudz, un visas šīs rīcības apvieno līdzīgs scenārijs: sākotnēji – spriedzes radīšana starp potenciālā konflikta pusēm, sabiedriskās domas noskaņošana, proti iedzīvotāju “smadzeņu skalošana”, lai kara gadījumā pilsoņi būtu pārliecināti, ka viņu valsts cīnās par “taisnu lietu”, un visbeidzot – provokācija, kas it kā pierāda, ka nīstais ienaidnieks uzbrucis pirmais.

Hibrīdkara scenārijos lieliski iekļaujas sabotāžas, trešo spēku – “zaļo cilvēciņu”, nezināmas izcelsmes dronu vai citu elementu – parādīšanās un skaļa publiska klaigāšana, ka “tie neesam mēs”, “mūs nepamatoti apsūdz, lai ievilktu konfliktā”, “mēs esam apdraudēti”, “jūs tikai pamēģiniet, un mēs nekavēsimies atbildēt” un tamlīdzīgi. Balts tiek pārvērsts par melnu, melns – par baltu, un beigu beigās neviens vairs īsti nesaprot, kuram ir taisnība, bet kuram ne. Un, kad situācija ir kļuvusi galēji nestabila un saspringta, nāk pēdējais niecīgais grūdiens, kas izraisa lavīnu, izšķirošā dzirkstele pulvera mucā, pēc kuras atpakaļceļa vairs nav. Tā sākušies neskaitāmi konflikti, un arī pašreiz pasaule balansē uz naža asmens, kad lielvaras ir gatavas atbildēt uz sitienu ar sitienu, un pirksts, tēlaini izsakoties, dreb uz šautenes gaiļa.

Nav šaubu, ka šobrīd tiek darīts viss iespējamais, lai nokaitētu situāciju Eiropas savienībā. Kā biedējošs sākums – vairāku agresorvalsts dronu mērķtiecīga ielidošana Polijas teritorijā 10. septembrī, pēc tam – trīs militāro iznīcināju ilgstoša atrašanās Igaunijas gaisa telpā tiešā Tallinas tuvumā 19. septembrī. Šīm aktivitātēm bez kavēšanās sekoja virkne satraucošu ziņu par kremļa režīma izaicinošām militārajām aktivitātēm Baltijas jūras reģionā, tostarp iznīcinātāju pietuvošanos Latvijas teritorijai 25. septembrī, kas izraisīja NATO lidmašīnu veiktu pārtveršanas operāciju. Papildus tam visam sāk pienākt ziņas par neidentificētu dronu lidināšanos virs karabāzēm un lidostām Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Francijā un Dānijā, kā rezultātā Dānijā šobrīd izsludināts pilnīgs civilo dronu lidošanas aizliegums. Nezināmu pilotu vadītie bezpilota lidaparāti jau paralizējuši vairāku lidostu darbību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņojis, ka dronu palaišanai virs Eiropas pilsētām tiekot izmantota agresorvalsts tā dēvētā naftas tankkuģu ēnu flote. Tādējādi tiek panākta gan politiska, gan ekonomiska spriedze, apdraudēta civilā aviācija un vienlaikus pārbaudīta NATO valstu reakcija uz dažādiem apdraudējumiem, meklētas vājās vietas alianses aizsardzībā.

Savukārt kremļa režīms, kā vienmēr šādos gadījumos, visu noliedz (pat neapstrīdami pierādīto iznīcinātāju ielidošanu Igaunijas teritorijā), turklāt piedraudot, ka militāro lidmašīnu notriekšana automātiski nozīmētu kara sākumu ar NATO. Tas nekas, ka faktiski notikusi militāras tehnikas ielaušanās citas valsts teritorijā – jebkura aizsardzība nekavējoties tiktu iztulkota kā uzbrukums. Jo melns būs balts. Iespējams, ka tieši tāds arī bijis šīs akcijas mērķis – panākt, lai pretinieks izdara pirmo šāvienu. Šoreiz provokācija neizdevās, taču nav šaubu, ka tai sekos arī citas, jo, kā rāda vēsture, tāda ir agresora jau sen piemērota taktika. Tāpēc jāatzīst, ka taisnība ir gan tiem, kas atbalsta stingrus un nekavējošus atbildes soļus robežas pārkāpējiem, gan tiem, kas baidās no militāra konflikta sākšanās. Vienīgi aukstasinīga rīcība un veselais saprāts var novērst situācijas tālāku eskalāciju, uz ko arī cerēsim.