Vai vispār spējam palīdzēt?

Karš Ukrainā aizvien pieņemas spēkā. Bēgļu skaits pārsniedz 5 miljonus cilvēku, un labdarības organizācija «Ziedot.lv» ziņo, ka mazliet jau apsīkusi sākotnējā ziedojumu straume. Taču pieprasījums – pēc apģērba, vienkāršiem sadzīves priekšmetiem, bet jo īpaši pēc pārtikas – aizvien pieaug. Rūta Dimanta, «ziedot.lv» vadītāja, mierina: tas, ka ziedojumu kļūst mazāk, ir saprotams – jau iepriekš, mēneša laikā saziedojot 8 miljonus eiro, mēs – Latvijas iedzīvotāji, uzņēmēji – esam bijuši pat pārsteidzoši atsaucīgi. Un tas taču saprotams, ka tik liela humānā krīze, kādu izraisījusi Krievijas vājprātīgā agresija, nav mazināma tikai ar ierindas iedzīvotāju aizrautību un iespējām! Tieši tāpēc taču jau ar kara pirmajām dienām ir iedarbināta Latvijas kā stabilas Eiropas Savienības valsts apņēmība un varēšana.

Pāršķirstot avīzes lappuses, ieskatoties citu mediju arhīvos un arī rekordātrumā pieņemtajā Ukrainas bēgļu atbalsta likumā, šķiet, atbalsta ”siets” ir pamatīgs – vismaz par tām pirmajām 90 dienām, kad valsts pašvaldības personā apņemas parūpēties gan par bēgļu pabarošanu, gan izmitināšanu, gan sociālo atbalstu un bērnu izglītošanu. Un pat par Ukrainas mīļdzīvniekiem likumdevēji ir padomājuši…

Citāda aina paveras, kad sastopamies ar reāliem gadījumiem, kas, jāatzīst, līdz mūsu ausīm un acīm nemaz tā viegli un uzreiz nenonāk. Jo… ukraiņi… ir ļoti, ļoti… ievainoti! Viņi piedzīvo lielāko nelaimi, kādu vien kāda tauta, nācija var piedzīvot, karu, kas nealkst neko citu, kā tikai nogalināt – nogalināt visu tautu! Ukraiņi neuzticas. Neuzticas nevienam. Ukraiņi baidās! Baidās ko jautāt. Baidās, ka viņus nesapratīs; baidās, ka tiks pārprasti. Baidās un pat ļoti baidās, ka pašiem vai bērniem nāksies saskarties ar sadzīves vardarbību; ar to pašu agresiju, kas iznīcinoši izverd no sociālo tīklu dzīlēm. Daudzi no viņiem ar tādu jau ir saskārušies arī mūsu visnotaļ latviskajā pilsētā, kur, piemēram, lielveikalā krieviski runājošas (taču jau okupantu pēcteču mamzeles?!) visīstākās putinistes atļaujas viņas izlamāt, bet veikala darbinieces un arī apmeklētāji ir pieklājīgi toleranti un tāpēc… neiejaucas.

Absolūti visas no Austrumukrainas atbraukušās sievietes ir saklausījušās stāstus, turklāt visnotaļ reālus stāstus par pazudušām, verdzībā pārdotām sievietēm, bērniem, kam iepriekš atņemtas pases. Tieši tāpēc pat ar it kā uzticamu mentoru atbalstu daudzas baidās doties uz dzīvi laukos un darbu ārpus pilsētas…

Ukraiņi ir ļoti lepna tauta, un viņiem ir kauns… Kauns, ka jālūdz ēdiens, naktsmājas, drēbes bērniem… Bet, ieskatoties blakus lappusē publicētajā pašvaldības ”palīdzības listē” un veicot pat pavisam primitīvus aprēķinus, sanāk, ka nav jau variantu. Iznāk, ka nekādu pabalstu nav saņēmuši vismaz 300 mūsu novadā nonākušie bēgļi? Izrādās, ka pabalsts jāgaida divas nedēļas, kādu daļu pabaro, bet pārējie? Tie, kam te nav paziņu, kam nav paveicies ar ”atbalsta personālu”, kam nav naudas zutenis pazotē?! Sagrabina pēdējos grašus un brauc atpakaļ?…

Rit kara 57. diena, bet, diemžēl jāatzīst, ka bēgļu atbalsta jautājumā mēs esam aptuveni turpat, kur sarunā ar pašvaldības pārstāvjiem pirms nedēļām trijām. Jā, ir izauguši papīru kalni (trīs veida anketas, kuras nez kur pazūd!), pieaudzis bēgļu skaits, bet atbalsta siets joprojām ir ar tik lielām rūtīm, ka, tikpat iespējams, – katrs otrais Ukrainas bēglis šobrīd… badojas. Nevar būt?! Kāpēc ne, ja 100 anketas un tātad arī apgādājamo pazudis, ja ”pārtikas pakas reizēm ir, bet reizēm nav”?…

Šobrīd pašvaldība kā Kurzemes plānošanas reģiona pārstāve nākusi ar iniciatīvu piedāvāt īpašu atbalstu savām sadraudzības pilsētām. Izjuma kopš kara pirmajām dienām ir bijusi kauju epicentrā. Tā šobrīd ir noslaucīta no zemes virsas. Bezpalīdzīgā stāvoklī badā un slāpēs tur savos pagrabos šobrīd cenšas izdzīvot vairāki tūkstoši cilvēku. 200 izjumieši, kam apbrīnojamā kārtā pirms pāris nedēļām izdevies dažādās vietās šķērsot upi un izbēgt no nāves, esot gatavi doties uz Latviju. Tikai uz laiku, kamēr… karš mazliet pierimstas. Nu, un ko tad mēs viņiem varam piedāvāt?…”Iniciatīvu”?