Par to, cik ērta, vai – tieši pretēji – neveikla izdevusies depozīta sistēma, viedokļi dalās. Vieni saka, ka nu kopumā jau ir tīri neko, īpaši ņemot vērā, cik ilgi un samocīti uz to esam gājuši. Bet, protams, netrūkst arī kritikas. Piemēram, ir kas šķendējas, ka joprojām nebūt ne visām dzērienu pudelēm ir Latvijas depozītu sistēmas zīmīte, un tas rezultējas ar to, ka, ja vien turpini aktīvi šķirot, veidojas maisu maisi ar šķirotajiem atkritumiem, kas varbūt privātmājā vēl ir risināms jautājums, bet, ja pudeles krājas dzīvokļa stūrī – tomēr diezgan liela neērtība. Īpaši tādēļ, ka nododamo taru būtu vēl arī ieteicams nemīcīt…

Tāpat – kaut tas subjektīvi – pret pudeli iegūstamā čeku sistēma šķiet, – nu tā… Teorētiski jau var atgūt arī skaidru naudu jeb pudelei un skārdenei iztērētos centus, tomēr pārsvarā, kā novērots, cilvēki izmanto šos čekus. Taču, ja konkrētajā brīdī un konkrētajā veikalā neko īsti iegādāties negribas? Šķiet, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka čeks kādā brīdī tīši vai netīši tomēr aizies nebūtībā. Lai vai kā, protams, ir cerība, ka šī gada laikā sistēma tiešām aizies, depozīta sistēma iedzīvosies, arī uzņēmēji pieradīs pie lielākoties jau viņiem uzkrautā pienākumā. Savukārt ilgtermiņā – varbūt tiešām vidē vai atkritumu poligonos nonāks mazāk tādu atkritumu, kas būtu nododami otrreizējai pārstrādei.

Ļoti ilgi pierast un pielāgoties gan nav laika, jo jau līdz šī gada beigām mums visiem – kā iedzīvotājiem, tā arī atkritumu apsaimniekotājiem – ir jāiemācās nošķirot vēl kādu elementu, proti, atkritumus, kas spējīgi bioloģiski sadalīties. Daļēji šī sistēma jau palaista – vismaz Rīgā un Pierīgā, taču reģionos, tostarp, Tukuma novadā, tam vēl tikai gatavojas… Apsteidzot šo notikumus, Valsts kontrole šonedēļ jau nākusi klajā ar savu vērtējumu un nebūt ne pozitīvu. Pirmkārt, vērtējot līdz šim paveikto, VK eksperti ir diezgan skeptiski par to, ka līdz šī gada beigām sistēma tiešām tiks ieviesta, un tas savukārt draud ar sankcijām valstij. Otrkārt, līdzīgi kā reizēm runā par nesamērīgiem ieguldījumiem medicīnā, – proti, tie vairāk tiek ēkās, nekā, piemēram, cilvēkos; arī  bioloģisko atkritumu sistēmā eksperti saskatījuši ko līdzīgu. Ieguldīti 90 miljoni pārstrādes rūpnīcās, kuru jauda ievērojami pārsniedz vajadzības. Visbeidzot, pēc VK vērtējuma, sabiedrība nemaz nav tika informēta par to, kas un kā būs darāms, kādus atkritumus atkal jaunā konteinerā varēs likt u.tml. Un bez cilvēku iesaistes, liecinot pasaules pieredze, – neviena sistēma nestrādās.  Lūk, tieši tik skarbs vērtējums!