Un it kā ir tikai saprotami, ka tagadējam vadošajam spēkam visu un visus gribas pārtaisīt pa jaunam, gribas par visu lemt citādāk un novada darbu vadīt ar cietiem paņēmieniem un mehānismiem. Bet vai sanāk, vai tas šādā kompānijā ir iespējams?

Protams, loģiski – jauna slota ir jauna slota, tā tīri fiziski slauka labāk nekā vecā, taču diez vai to var attiecināt uz deputātiem un varas maiņām, jo arvien būs kāds – vismaz Tukuma novada domes gadījumā noteikti, kas pie garā domes jau ir sēdējis un lēmis. Tikai kopā ar citiem vēžiem un citās kulītēs vai arī – tai paša kulītē, bet ne pirmo sasaukumu… Tāpēc visiem tiem, kam gribas rādīties jauniem, smukiem, nevainīgiem, gribas pavaicāt: vai nu tā ir, ka itin neko no tā, kas lemts kopš 2017. gada, nav sapratuši un zinājuši?! Maz ticams, ka, pat atturoties balsojumā par budžetu, piemēram, 2018. gadā, deputāti neko nezināja par to, kas notiek «Piejūrā». Tāpat lēmums iepirkt sociālajam dienestam nepiemērotu un vēl piedevām remontējamu māju bija taču visu kopējs lēmums?  Un, piemēram, 2019. gadā visi deputāti, kas piedalījās sēdē, bija balsojuši par budžetu, tāpat kā balsoja par «Pasaciņas» rekonstrukciju un citiem darbiem, tai skaitā arī par finansējumu pilsētas rotāšanai, ko daži jaunie pēc tam savos sociālajos tīklos aktīvi izsmēja… Domājams, ka arī lēmums par Tukuma 2. vidusskolas nepārdomāti agro izmitināšanu ārā no pašu ēkas, taču arī bija kopīgs lēmums. Un pat ja ne tā domāja visi, tad tagadējā līdera viedoklim bija liela nozīme… Tāpēc tiešām izbrīna un pat šķiet tā kā piedauzīgi, ka vienā brīdī deputāti izturas tā, it kā pašu lemtais bijis vien ”citplanētiešu sazvērestība”, tāpat kā daudzi cipari budžeta ailītēs – absolūts pārsteigums. Un šajā ziņā neder arī atrunas par to, ka kaut kāda lēmuma pieņemšanā nav bijuši klāt vai ka nav bijis laika ar kādiem dokumentiem iepazīties… Jo – deputātam bez varas kroņa nešanas ir arī pienākumi, ko cita starpā nosaka arī likuma panti. Un tie paredz, ka deputātam ir pienākums būt klāt, kad valsts pārvaldes iestādēs izskata viņa vēlēšanu apgabala vēlētāju intereses; viņam ir pienākums domes vai tās institūciju uzdevumā pārbaudīt pašvaldības kapitālsabiedrību utt. Tātad – viņam ir pienākums rīkoties vēlētāju intereses…

Jāatzīst, patiesībā mēs – vēlētāji – par maz novērtējam tos uzdevumus, kuri deputātam ir uzdoti vai, pareizāk, par maz no deputāta prasām… Tāpēc, lai kā arī negribētos, arī mums ir jāuzņemas sava atbildības daļa tad, kad neejam pie pašu ievēlētajiem pārstāvjiem un neprasām ievērot mūsu intereses visai sabiedrībai un arī mums katram būtiskos jautājumos…

Cita lieta, protams, ir lēmumi un līgumi, kas tiek slēgti koalīcijās, frakcijās, domubiedru grupās, pie mēriņa kafejnīcā vai kur citur pēc principa – ka tikai nost no vēlētāja acīm. Lūk, par to, kurā brīdī pašvaldība kļūst par sili, barotavu vai aku valdošo pašu vai viņu radu un atbalstītāju labā, gan neviens likums nerunā, bet tā notiek, kad pārprastas varas apziņas dēļ cilvēki aizmirst, kā vārdā vēlēšanās piedalījušies un ko partijas vārdā solījuši. Bet tas jāatceras kā tiem, kam pašvaldībā slota jau ieslaucīta, tā tiem, kam tā vēl pavisam jauna.