Šķiet, Līgo svētki un Jāņi latviešiem ir paši nozīmīgākie, tradīcijām bagātākie un jautrākie svētki. Bet lai tie tādi tiešām būtu, svētkiem ir jāgatavojas.

Ko gan tik nav jāpaspēj paveikt, lai Jāņus godam sagaidītu! Vispirms jau dārzi jāizravē, tīrumi jāsakopj, pirmais siens jānopļauj. Laicīgi jāsāk domāt par alus darīšanu, jo bez alus Jāņi nav iedomājami. Savukārt tiem, kam alus kaitē, jānoraudzē labs kvass. Paralēli šiem darbiem, jāiztīra māja un sēta. Tā arī būs jāpušķo, lai mājai būtu svētība un varētu uzņemt līgotājus. Un kur tad vēl vietas sagatavošana Jāņuguns iedegšanai. Tā jāiededz visaugstākajā vietā vai arī jāslien augša pundele, lai līgotāji zina, kur ciemos jānāk. Savukārt saimniecēm jācep pīrāgi, jāsien siers, jo Jāņu bērnus vajadzēs uzcienāt. Zinu, zinu, ka runājot par cienastu, ne viens vien teiks: ”Nu kā tad bez tradicionālā šašlika?” Bet cūkgaļu jau arī mūsu senči ēda, varbūt vien savādāk sauca?..

Un vēl visiem jāpin Jāņu vainagi, turklāt tiem jābūt skaistiem. Ir pirmsjāņu laiks, kad gandrīz vai visas pļavas puķītes zied. Dabas pilnbriedā ar neredzamu, bet sajūtamu spēku tām ir vislielākā pozitīvā iedarbība. Un, lai arī, Jāņus sagaidot, uzskaitīts tik daudz darāmo darbu, ir jāatlicina arī laiks aiziet uz mežu, izlūgties Meža mātei kādu ozola zariņu spēkam, pīlādzīti aizsardzībai un paskatīties, kur zem ozoliem, mitrākā vietā, reibinoši uzziedējusi smaržīgā naktsvijole, uz kuru gan drīkstam tikai paskatīties, ne noplūkt. Šis taču ir arī maģijas laiks…

Esam pieraduši, ka saviesīgos pasākumos, svētkos par omulīgu garu gādā speciāli publikas lustinātāji. Jāņos, šķiet, tādu nevajadzēs, jo visi čakli mācāmies līgo dziesmas, arī tautas tērpu valkātāju skaits kļūst aizvien lielāks. Folkloras ansambļu skaits novadā palielinās, Dziesmu svētkiem gatavojas koristi un tautas deju dejotāji. Tādējādi dziesmās un dejās saullēkts, kad jāmazgājas rīta rasā, pienāks nemanāmi ātri un vēstīs par veiksmīgu gadu.

Par tādu kā Jāņu tradīciju kļūst arī teātra izrāžu iestudējumi tieši Jāņu laikam. Un ne tikai Nacionālajā teātrī «Skroderdienas Silmačos», arī Strenču brīvdabas estrādē pošas Ādolfa Alunāna izrādei «Džons Neilands», savukārt mūspusē, Engurē priecē tas, ka Baiba Dorne ar saviem domu biedriem atkal iestudējuši izrādi «Stāsts par Sprīdīti». Savulaik Baibas un viņas kolēģu iestudēto izrāžu apmeklējumi Jāņos daudziem jau kļuva par ikgadēju Līgo vakara tradīciju. Pēc izrādes visiem ciemniekiem kopīga lustīga līgošana…

Katram ir iespēja izvēlēties Līgo svētkus un Jāņus nolīgot gan priecīgi, gan atbilstoši savām vēlmēm, jo iespēju ir visai daudz. Ne velti Jāņus uzskata par latviešu priecīgākajiem svētkiem. Priecīgu Līgošanu!