Pēc Slampes iedzīvotāju sapulces, kurā ļaudis sprieda – būt vai nebūt biogāzes koģenerācijas stacijai, prātā palika kādas sievas uzdotais jautājums: “Nu kā var būt tā, ka mēs – 126 cilvēki – sakām būvniecībai «nē», bet tas neko nenozīmē, jo gala vārds jāsaka 17 domes deputātiem Tukumā, kurus tas nemaz neskars? Tas nekas, ka tikai divi no viņiem sapulcē bija klāt un klausījās.”

Vairs nav prātā, vai pēc sievietes teiktā sekoja aplausi, taču tas iedrošināja klātesošos nekautrēties un pavaicāt abiem klātesošajiem deputātiem viņu viedokli šajā jautājumā. Var, protams, teikt, ka emocijas sanāksmē bija sakāpinātas un slampenieki labi zināmi ar aktivitāti, taču patiesībā šī nu bija tā retā reize, kad cilvēki nebija kūtri, nenobijās un pavaicāja, kā viņus pārstāvošie deputāti balsos.

Līdzīgi, tiesa, ar lielāku deputātu ieinteresētību, savulaik noritēja lidlauka apspriešanas sapulces, bet ar daudz mazāku – par plānoto jaudīgās elektrolīnijas rekonstrukciju, kas jebkurā gadījumā ietekmēs daudzu iedzīvotāju dzīvi. Tieši šai pēdējā pasākumā pirms pāris nedēļām dzirdēju pat tik skarbus vārdus, ka, redz, pat gaidāmās pašvaldību vēlēšanas nemudina deputātus kļūt aktīvākiem un vairāk rēgoties sabiedrības vidū: “Ja ne kopīga labuma vārdā, tad būtu vismaz sevi atnākuši parādīt kaut vai sava labā vārda dēļ, lai ne tikai reizi četros gados viņus ieraugām. Bet – nekā.”

No vienas puses, nepilnu mēnesi pirms priekšvēlēšanu kampaņas sākuma to tiešām varētu nosaukt par baigu neieinteresētību, bet no otras – par labu dzīves skolu iedzīvotājiem. Vai var būt labāka situācija par šo, kad tik daudz – un visos pieminētajos gadījumos zāles bija ļaužu pilnas – iedzīvotāju apzinās, ka pašiem vien jācīnās par savu taisnību? Protams, var sanākt arī tā, ka suņu rejas skaļas, bet karavāna aiziet tālāk. Konkrētajā situācijā var glābt tas, ka vēlēšanu tuvums neļaus iedzīvotāju atmiņai iesūnot.