Gan Milzkalnē, gan arī Tukumā ir vairākas vietas, kuras ir kā apsēstas ar klaiņojošiem kaķiem. Vieni tos baro, citi turpretī par to ir dusmīgi, ka klaiņojošos kaķus piesaista konkrētai vietai. Milzkalnes centrā zem eglītēm, kur kaķiem ierīkots kopgalds, viendien saskaitīju 15 kaķus. Jāteic gan, ka šiem kaķiem klājas samērā labi, jo ne viens vien iedzīvotājs gādā, lai kopgalds nebūtu tukšs. Rudens vēsumā kaķi vakaros par sildīšanās avotu izmanto automašīnu jumtus… Kaķi rokās nevienam tā īpaši nedodas, ar cilvēkiem komunicē pa gabalu. Tikai kāds ruds un pavecs ruņčuks glaužas gar kājām gandrīz vai katram, paskrien līdzi cilvēkiem, bet, sajutis atraidījumu, atgriežas atpakaļ…. Kāda kaimiņiene zināja stāstīt, ka šis kaķītis acīmredzot pieradis pie siltas istabas, ir jau pavecs un pirms pāris nedēļām atvests ar automašīnu un te izmests. Tagad nu izmisīgi meklē siltas mājas un saimnieku…

Tepat Milzkalnē arī kāds cits stāsts, kad pavisam mazi, ar pipeti barojami kaķēni atrasti ceļmalas zālē. Šiem paveicās, jo tos kāds cilvēks izauklēja un arī sameklēja viņiem saimniekus.

Tāds paskumjš stāsts par kaķiem, bet diemžēl arī par to, ka mūsu vidū nav mazums bezatbildīgu un cietsirdīgu cilvēku, kas nodod savu četrkājaino draugu uzticību un rīkojas nežēlīgi. Kā ļauno par labu vērst?

Kaut gan pašlaik modē ir dators, sociālie tīkli un vēl citi dažādi moderni komunikācija veidi, tomēr dažkārt derētu pievērsties grāmatām. Manuprāt, Kārļa Skalbes pasakai «Kaķīša dzirnaviņas» jābūt katra bērna bibliotēkā. Kurš gan vēl labāk, vienkāršāk un saprotamāk prot pastāstīt par labo un ļauno šajā pasaule?