Nupat kā kādā žurnālā varēja lasīt jociņu: “Kamēr cilvēks nebija deputāts, bija cilvēks; kā kļuva par deputātu, vairs nebija cilvēks.” Varētu jau pasmaidīt, bet kaut kā smaids rokās nedodas, jo tik daudz patiesības reizēm ir šādā teicienā… Jo, piekritīsiet, kad vēlēšanu zīmi ar uzticamākajiem tautas kalpiem iemetam balsošanas kastē, mēs domājam lielākoties par to, ka lēmumi, ko šie cilvēki pieņems, būs manā – balsotāja – interesēs pieņemti. Mēs taču nedomājam, ka ievēlētais deputāts varas meklējumos tik ļoti aizmirsīsies, ka uzreiz meklēs amatus, vienosies par balsīm tikai savā un savu pietuvināto labā, un, kas vēl trakāk, ar sev līdzīgiem runās, kā nozagt valsti. Bet tā notiek. Ja kāds tam netic, lai izlasa «Ir» īpašo izlaidumu ar pilnajām oligarhu sarunām. Noticēs. Es zinu, ka šīm sarunām un citām deputātu aizmugures runām daudzi netic tāpēc, ka uzskata – Latvijā nav, ko nozagt, jo mums nekā nav… Vairs gandrīz nekā nav…

Sistēma ir radīta tāda, ka savējie var gadiem ilgi netraucēti strādāt savējiem, un tieši tāpēc ir svarīgi, lai ik pēc četrgades īstie tiktu ievēlēti vai iecelti īstajās vietās. Varbūt tāpēc ir liels izbīlis, ja vēlētājs, piemēram, vairāk svītrojis, nekā plusojis un tāpēc kāds no svarīgajiem ir palicis ārpus siles un barā negaidīti kļuvis par lieku muti. Ja salīdzinām ar putnu un dzīvnieku pasauli, tur māte izbaro tik bērnu, cik ražīgs gads, bet cilvēku pasaulē ēdājiem ir vienalga – ir raža vai nav, pie galda sēdētāju skaits nemazinās, tieši otrādi – tiek gaidītas pateicības, amati, lēmumi kā nodeva par lojalitāti, par balsīm koalīcijai, par vēl sazin kādiem “labajiem” darbiņiem. Jo, kā nereti sanāk, šajā tīmeklī, kas ar gudru ziņu savilkts tā, lai neviens neredz ne galu, ne malas, tikai noteiktam cilvēku slānim atlec kāds labums. Un tieši tāpēc “īstajiem” un ”pareizajiem” vienmēr jābūt savā vietā.

Tā ir atbilde arī tiem, kas brīnās, kāpēc pašvaldībās ir tik maz konkursu, kāpēc ir amati, kur ieceltie sēž gadiem un gadu desmitiem… Jo visiem rokas ir sasietas – gan tiem, kas gribētu ko mainīt, bet pārāk daudz zina, un tāpēc to nevar, gan tiem, kas nemaz negribētu roku brīvlaišanu, jo tik ļoti pieraduši būt galvenie un noteicēji.

Un tagad, atgriežoties pie sākotnējā teiciena par deputātu un cilvēku, – vara caur amatu vai statusu ir pārbaudījums ikvienam – pārbaudījums neļauties iepīšanai un iesaistīšanai, neļauties kampšanai, sarunāšanai, pieprasīšanai un nopirkšanai, neļauties savējo būšanai. Lūk, tad, ja ir sapratne par to, ka amats pašu valdībā (valstī) tomēr nav tikai paša labumam dots, ja visus varas kārdinājumus izdodas izturēt, tad, domāju arī deputāts var par cilvēku būt… Un bez jebkādiem jokiem.