Vakar Rīgā notika protesta akcijas, kurās tika prasīts atcelt visus ar Covid 19 saistītos ierobežojumus. Šķiet, šai akcijai gan vairāk bija priekšvēlēšanu raksturs, jo starp protestētājiem tika manīts arī Ainars Šlesers, kura aktivitātes acīmredzami liecina par gatavošanos gaidāmajām vēlēšanām, un paņēmienos, kā to veikt, Šlesera kungs nekad nav bijis pārāk izvēlīgs. Daudzi akcijas dalībnieki, kā arī viņu atbalstītāji sociālajos tīklos atsaucas uz protestiem Kanādā, kur savas akcijas rīko tā saucamais «Brīvības konvojs». Par šo akciju radītajām neērtībām Kanādas valdība ir saņēmusi tūkstošiem sūdzību, 40 000 kanādiešu ir parakstījuši petīciju, kurā aicina izbeigt demonstrācijas. Iztālēm raugoties uz šo situāciju, jādomā par to, kas finansiāli uztur šādas akcijas?  Lai darbinātu automašīnas, nepieciešama degviela, arī protestētājiem ir bērni un ģimenes, kas jānodrošina. Tas viss taču kaut ko maksā. Ja tik ilgu laiku var piedalīties protestos, nestrādāt, tad jau tā situācija nav nemaz tik bēdīga, kā varētu šķist?… Varbūt tas no izlaidības un pārāk labas dzīves, vai varbūt bezatbildības pret sevi un savu ģimeni? Un vai tiešām visās valstīs valdība ir tā sliktā un protestētāji tie labie?…

Bet, atgriežoties Latvijā, domāju, mēs visi gaidām, kad beigsies pandēmija un ierobežojumi. Ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs vēršas valdībā ar vairākiem scenārijiem ierobežojumu atcelšanai, bet… argumenti… – lūk, kaimiņvalstīs ierobežojumi neesot tik stingri, tāpēc Latvijas iedzīvotāji braucot iepirkties uz Lietuvu. Te gan taisnības labad jāteic, ka jau daudzus gadus arī pirms pandēmijas esam braukuši uz Lietuvu lētāk iepirkties, visi Lietuvas pierobežā dzīvojošie Latvijas iedzīvotāji gāzes balonus plītij nez kur tie gadi kā iegādājas Lietuvā, jo cenu starpība visai ievērojama. Arī atpūtas kompleksos, viesu mājās nereti šis piedāvājums arī pirmspandēmijas laikā bija izdevīgāks…. Un tomēr ir jauki, ka saprātīgi gatavojamies laikam, kad varēsim no ierobežojumiem dzīvot nedaudz brīvāk, ka savlaicīga, pārdomāta rīcības plāna sagatavošana ļaus pieņemt ātrākus un izsvērtākus lēmumus… Diemžēl pašlaik varam runāt tikai par gatavošanos ierobežojumu atcelšanai, jo, kad reāli būs tādi apstākļi, lai tos varētu atcelt, vēl nezinām. Nevar nerēķināties ar to, kas notiek ģimenes ārstu praksēs un slimnīcās. Un šajā ziņā nepavisam nav korekti atsaukties uz to, ka, lūk, citās valstīs ierobežojumi atcelti. Te jāskatās, kāds šajās valstīs ir vakcinācijas procents, cik liela ir saslimstība ar Covid-19 un, protams, arī spēja nodrošināt kvalitatīvu medicīnisko palīdzību, ar ko gan īpaši lepoties nevaram. Es nevēlos pārmest ārstiem un medicīnas darbiniekiem, kuru darbdienas ir visai saspringtas, bet gan jāatzīst, ka visas iepriekšējās valdības un daļēji arī šī valdība  nebija rūpējušās par iedzīvotāju veselības nodrošināšanu. Tāpēc ir daudz ielaistu, hronisku slimību. Par to liecina arī Nacionālā Veselības dienesta Vakcinācijas projekta nodaļas vadītājas Evas Juhņēvičas publiski paustais, ka tikai pandēmijas laikā atklājies – 30 000 senioru Latvijā  nemaz nav sava ģimenes ārsta…

Šajā laikā viegli neklājas daļai uzņēmēju, sevišķi tūrisma, izklaides jomā nodarbinātajiem, kas ir aktīvākie ierobežojumu noliedzēji. Protams, šīs viņiem nav vieglas dienas, tomēr, ja uz spēles tiek likta līdzcilvēku veselība un dzīvība, tad daža laba šo uzņēmēju aktivitāte vai izteikums, nevēlēšanās saprast līdzcilvēkus, kuri piedzīvojuši savu tuvinieku zaudējumu sāpes, ir visai mulsinoša. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija grāmatizdevējas Vijas Kilbokas izteikumi TV raidījumā «Kas notiek Latvijā?», kad, izdzirdot par mirušo statistika, viņa klātesošos aicināja runāt tikai par dzīvajiem…

Valstī ārkārtas stāvoklis noteikts līdz 28. februārim. Pašlaik gan grūti paredzēt, kādus ierobežojumus varēs atcelt no 1. marta, bet priecē, ja piepildīsies infektoloģes Ludmilas Vīksnes teiktais, tad Covid-19 omikrona paveids pieveikšot delta paveidu un slimošana ies mazumā. Lai tā arī būtu!