Iespējams, ka tā ir tikai kāda asprāša jaunrade, bet tikpat labi tas var kļūt par veiksmīgu jaunvārdu, ko nāksies izmantot ne reizi vien – šis vārds, kas radies, saliekot kopā drāmu un komēdiju.

Nekā citādi, kā vien par dramēdiju nav saucams tas, kas notiek mūsu valsts politikā, kas aizvien vairāk ienāk mūsu sadzīvē un cilvēku ikdienā. Visās vietās un lietās, visos gadījumos un locījumos dzirdot tikai: "Krīze! Krīze! Krīze!", nelaimīgie jūtas vēl nelaimīgāki, norūpējušies – vēl nomāktāki, darbīgie – aizkaitināti, filozofiskāk noskaņotie – saērcināti! Sak, vai nu tā jābrēc?! Tautai nekāda "jostu savilkšana" vairs nedraud: tās jau sen ir savilktas līdz pēdējai iespējai. Radošo profesiju pārstāvjus šis laiks, kad samazinājies pieprasījums pēc viņu šoviem vai instalācijām, piespiež kļūt patiesi radošiem, jo sabremzējusies skriešana pēc naudas, iztopot bezgaumībai, kultivējot sliktu gaumi, sējot sēnalas tautā. Un nav jābažījas par to, ka "māksla nomirs"- vēsture ir pierādījusi, ka patiesas vērtības nezūd!
Šai sarežģītajai ekonomiskajai situācijai noteikti būs arī savi plusi, kas, iespējams, atklāsies tikai ar laiku, tikai vēsturiskā atskatā. Mazāk daudztorņu pilīšu sacelsies pamestajos Latvijas laukos. Neizmantotās zemes turpinās atpūsties no kolhozu ķimizācijas, saaugs jauni meži, kam taču jānomaina patlaban izcērtamie! Mazāk lubu literatūras būs grāmatnīcu plauktos, stulbu šovu – televīzijas programmās. Un tas droši ir pat labi, ka vēlmēm un iegribām nereti jāpaliek otrajā plānā – cilvēkiem nu jāpārdomā un jāizsver, kā savu naudu tērēt! Jā, nereti naudas nepietiek pat nepieciešamām lietām, taču… mums vēl ir mūsu čaklās rokas, gudrās galvas, vēl dzīvi tie, kas karus un gulagus pārcietuši – neviens no viņiem šodienas situācijā neskandina krīzes zvanus! Nekāda traģēdija taču nav notikusi, esam tikai beiguši joņot cauri dzīvei, dzenoties pēc naudas un baudām! Iespējams, ka tieši šādā veidā Augstākie Spēki mūs piespiež dzīvot lēnāk, novērtējot, izbaudot un saudzējot to, kas mums ir dots.