Dziesmu svētki ir tik nozīmīgi mūsu tautai un tik reti notiek, ka par tiem runās vēl daudzi un ilgi. Latvietības pacēlumu atceroties, paveikto vērtējot, kļūdas analizējot un ”zemūdens straumes” pētot. Un vērtēt un analizēt mums ir ko! Un ne tikai Dziesmu svētku sakarā, jo patiesībā jau tie daudz ko izgaismoja.

”Dod, Dieviņi, dodamo,/ Es…”

…un te nu latvieši sadalās: Dieviņam, Dabai, Visumam pateicīgajos, viedajos, ar pietāti apveltītajos ”saņēmējos” un vardarbīgajos, nepateicīgajos, negausīgajos ”paņēmējos”. Tā, lūk, mūsu pašu dziedāta, mūsu tautasdziesma mūs šķir un dala, neviļus parādot, ”kas ir kas”! Un tad nav jābrīnās, ka nezin no kurienes pēkšņi ”paceļ galvu čūska kārdinātāja”: dažs teic, ka, caur sidraba birzi ejot, to zariņu varbūt tomēr vajadzēja nolauzt… Sak, ja nebūtu labāk, būtu vismaz savādāk. Domāju, ka ne viens vien domājošs dziedātājs mulsa arī pie četrrindes, kad ierasto, labi zināmo vārdu

”Dod, Dieviņi, vieglu dzīvi

Jele mūža galiņā” vietā sazin no kurienes pēkšņi bija uzradies lūgums ”vieglas dzīves” vietā dot kaut kādas mistiskas ”rāmas tautas”… Sak, viegli jums nav un nebūs, nemaz neceriet, latvieši. Pat ne mūža galiņā! Kurš bija tas, kas tautasdziesmai ”radīja” jaunus vārdus un – kādā nolūkā?

Lai latvieši sadalītos, lai tos būtu vieglāk vadīt, vienubrīd uzradās pat kaut kādi ”aplaudisemangas dipitatori” (brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laiki»), kas, mudinot sist plaukstas, publikai un koristiem apzināti diktēja atšķirīgus ritmus. Kad kori un publika vēl nebija izstieptās programmas un dažu ”samudrītu” repertuāra dziesmu nogurdināti, kad gaisā virmoja dvēseļu augstās vibrācijas, uz skatuves uznāca ”smēde”– perkusionistu grupa ar zemajām vibrācijām, tādējādi pūloties noārdīt garīgo saskaņu.

Lai tie, kas Dziesmusvētku noslēguma koncertu skatījās tālrādē, neapjaustu šī notikuma pārpasaulīgumu, neredzētu un neizjustu tā diženumu, manuprāt, ekrānos ne reizi neredzējām kopskatu – dziedātāju tūkstošus un klausītāju tūkstošus vienkop. Viss – pa fragmentiņam, pa meitenei, pa vainadziņam, pa muzikantam…

Un vēl – Dziesmusvētkiem bija akreditējušies vairāk nekā 70 pasaules valstu žurnālistu, taču… filmēt nebija ļauts nevienam! Kāpēc, ja mums pašiem ļoti svētīga būtu iespēja uz sevi paskatīties no malas un, iespējams, ”mainīties uz augšu”… Kam un ko bija bail ieraudzīt?!

Domāsim, latvieši, domāsim…