Dienā pēc Sieviešdienas

Vakar daudzas tirdzniecības vietas pilsētā bija pilnas ziedu – krāšņu tulpju, narcišu, rožu un citu puķu, kas katra gaidīja savu saņēmēju. “Būtu tik vien to vīriešu,” ar nedaudz skumju pieskaņu balsī noteica kāda kundze garāmejot. Tomēr, redzot, cik aktīvi (un par spīti negaidītajam putenim) vīriešu kārtas pārstāvji jau no paša agra rīta apstāja puķu tirgotavas, turklāt iegādājoties nevis vienu ziediņu, bet prāvus pušķīšus, gribējās sievietei iebilst, sakot, ka gan jau kāds zieds dāvanā šajā īpašajā dienā tiks arī tādai sievietei, kam nav sava īpašā dāvinātāja.
Bet, protams, ir maldīgi domāt, ka viena puķe vai aizstāt cilvēku blakus un viņa uzmanību. Protams, ne. Taču šajā ziņā statistika ir nepielūdzama – 2016. gadā apkopots, ka Latvijā ir 54,1% sieviešu un 45,9% vīriešu, līdz ar to katrs var izrēķināt, ka ar 8,2% mēs, sievietes, esam salīdzinoši lielā vairākumā. Kaut arī nu jau daudzus gadus mūsu valstī piedzimst vismaz par tūkstoti zēnu vairāk nekā meiteņu. Tikai stiprais vīriešu dzimums dzīvo pārāk izšķērdīgi, līdz ar to vairāk un ātrāk mirst no slimībām, auto vai citos nelaimes gadījumos. Skarbā statistika. Protams, no visa te minētā gandrīz vai sanāk, ka ziedi pienāktos mūsu vīriešiem, nevis sievietēm, bet ir kāds liels “bet” – lai arī kungu Latvijā ir mazāk, viņi iemanās ieņemt augstākus amatus, kā arī saņemt augstāku darba samaksu (turklāt par tādu pašu darbu, par kuru sievietes saņem mazāk), lielāku pensiju vai invaliditātes pabalstu. Runājot par politiku, tur svaru kausi uzreiz nosveras kungu virzienā, norādot, ka tā ir vistīrākā vīriešu darbības sfēra, sākot no pašvaldību līdz pat Saeimas deputātiem un noslēdzot ar valsts augstākajām amatpersonām. (Varbūt tāpēc, ka vīrieši pie lemšanas, šī diena pie mums nav brīvdiena?) Tāpēc līdztiesības tēma, kas galu galā 1908. gada 8. martā Ņujorkā un 1910. gadā Kopenhāgenā padarīja šo dienu nozīmīgu daudzu valstu sievietēm, nav gluži liekama malā.
Tikmēr sievietes – arvien vēl salīdzinot – ir veselākas, izturīgākas – vismaz ceļotvēlmes un varēšanas ziņā, draudzīgākas un nereti ģimenes budžetā dod lielāko ieguldījumu. Un vēl pie tā visa varētu pierakstīt daudzas rindiņas, kas papildinātas ar vārdiem – ”vislabākās”, ”vissaticīgākās”, ”visčaklākās” jeb, kā nesen dzirdēju sakām, – kā bitītes un skudriņas. Lai arī statistika šādos terminos nerunā, noteikti mēs varētu piemeklēt kādas skaitļu ailītes, kas to pamato. Protams, protams, kungi iebildīs, ka neba tik baltas, kā tagad te rakstīts, ir sievietes ģimenē, darba kolektīvā, uz ielas, veikalā un visur citur, ka ir arī ēnas puses. Nešaubīgi. Taču arī tas ir atzīts, ka tieši sievietes ir tās, kas velk un izvelk – kā sevi, tā ģimeni. Gan ar, gan bez puķēm. Arī dienā pēc Sieviešdienas.










