Braucot uz Jaunpili, aiz Irlavas, Abavas ielejā, šogad ir bijušas divas reizes, kad gribējās apstāties, apturēt mašīnu un kaut piecas minūtes palūkoties dabā. Pirmā reize bija agri pavasarī, kad ielejas rapša laukos bija sapulcējušās pārlidojošās zosis un gulbji. Putnu bija tik daudz, ka ne saskaitīt! Viņu dēļ vienmuļā, industriālā lauku ainava pēkšņi bija mainījusies, kļuvusi tik dzīva un runīga. Vēlot putniem laimīgu ceļu, pašas dienas gaitu turpinājumā nācās padomāt par dzīves un dabas ritumu, likumsakarībām, kuras, paldies Dievam, cilvēks vēl nav pamanījies pilnībā pārmainīt.

Nu šajos laukos lekni saaudzis rapsis. Tā vien šķiet, ka putn, barodamies laukos, nesuši tiem īpašu svētību. Taču pašlaik rapša laukos saziedējušas arī ugunssarkanās magones. Taisni apbrīnojami, kā rapša lauku nezāle – magone – pratusi izspraukties cauri biezajai un salīdzinoši augstajai kultūrauga lapotnei, lai zaļā rapšu paklāja virspusē izplaucētu savus košos ziedus. Uz gaiši zaļā, jau noziedējušā rapša fona reti izkaisītie ziediņi izskatās kā glezna īstenā impresionisma stilā. Skatos uz lauku un domāju, diez ko par šo skaistumu saka pats lauka saimnieks, kas ir visai cienījams lauksaimnieks, gudrs rēķinātājs un visādi citādi stingrs cilvēks savās nostādnēs, jo no agronomiskā viedokļa šīs skaistās magones ir… kļūda?… Agronoms-laukkopis šādu lauku par skaistu viss nesauks. Un kas zina, iespējams, agronoms vai mehanizators, kurš še strādāja, savu sodu jau ir saņēmis… Ļoti ceru, ka tas ir tikai aizrādījums, jo raža jau kopumā tik un tā būs laba.

Kamēr tā laukmalā domāju, novēroju, ka bez manis tīksmināties par skaisto lauku piestājuši vēl divi autobraucēji ar saviem pasažieriem. Skatās, fotografē, gan izstiepdamies gari kā stīgas, gan gandrīz vai krītot mazās magonītes priekšā ceļos, cits cenšas kādu gaistošo skaistumu noplūkt…

Nu ko gan mēs skatītu, par ko tik daudzi cilvēki priecātos, ja mazā, dzīvelīgā magonīte viltībā nebūtu pārspējusi rūdītos lauksaimniekus!?